Armands Znotiņš: Jūrmalas festivāla pretrunīgās impresijas 4
Nesen restaurētā Dzintaru koncertzāle 2015. gadā sniedza impulsu organizēt Jūrmalas festivālu, un tagad tas aizvadīts jau otro sezonu. Festivāla rīkotāji nolēmuši piesaistīt publiku ar vasaras noskaņā iederīgām programmām, kas pamatā atbilst izklaidējošās mūzikas definīcijai, kā arī ar labi zināmiem vārdiem – šoreiz Dzintaru koncertzālē uzstājās Ksenija Sidorova un Intars Busulis, uz Latviju atbrauca amerikāņu mūziklu radošā komanda un gruzīnu etnodžeza grupa “Egari”. Noslēguma koncertā neizpalika arī operu ārijas, tomēr vislielāko uzmanību pievērsa tieši atklāšanas koncerts.
Uz Dzintaru koncertzāles skatuves 11. jūlijā kāpa divas slavenības – latviešu pianists Vestards Šimkus un krievu trompetists Sergejs Nakarjakovs, bet pie Jūrmalas festivāla orķestra diriģenta pults stājās Ainārs Rubiķis. Regulāri dzirdētās Pētera Čaikovska fantāzijas-uvertīras “Romeo un Džuljeta” traģiskās dimensijas nu bija nomainījis “Itāļu kapričo”, kas līdz šim arī atradās daudz biežāk spēlētā Nikolaja Rimska-Korsakova “Spāņu kapričo” ēnā. Ainārs Rubiķis pat necentās sevišķi akcentēt Čaikovska partitūrai piemītošo spozmi un dinamiskumu, tā vietā aicinot klausītāju iedziļināties skaņdarba liriskajā, gaišu intonāciju caurvītajā gaisotnē. Vienlaikus šajā interpretācijā nepārprotami varēja dzirdēt Jūrmalas festivāla orķestra spēles labākos rakursus un vājākos punktus. Bija jūtams, ka orķestra mākslinieki ir veiksmīgi saspēlējušies un atsaucas diriģenta žestiem un viņa izplānotajām muzikāli dramaturģiskās attīstības līknēm, taču stīgu grupas skanējums būtu tikai ieguvis ar lielāku tembrālu intensitāti, bet metāla pūšaminstrumentu – ar precīzāku nošuraksta lasījumu.
Pavirši pārlūkojot Jūrmalas festivāla programmu, šķita, ka Sergejs Nakarjakovs nāks klajā ar īstu uzdrošināšanos – Fēliksa Mendelszona vispārzināmā vijoļkoncerta pārlikumu trompetei. Izrādās, ne gluži – pats trompetists vēstījis, ka “populāro mi minora koncertu uz trompetes bez muzikāliem zudumiem izspēlēt nav iespējams – ļoti augsts diapazons, solistam jāspēlē bez apstājas”, un 11. jūlijā tomēr skanēja Mendelszona re minora koncerts, kuru kādreizējais brīnumbērns radīja 13 gadu vecumā. Pēc tam šī partitūra šaurā speciālistu lokā pusotru gadsimtu klejoja no viena vijolnieka pie otra un koncertrepertuārā joprojām eksistē kā raritāte. Protams – ļoti talantīgi uzrakstīta raritāte, kas tomēr nekādi nav ierindojama pie Mendelszona spilgtākajiem darbiem. Līdz ar to šajā priekšnesumā visvairāk varēja priecāties par Nakarjakova brīvo un atraisīto spēles manieri. Orķestris visā trijdaļu ciklā bija solistam labs sabiedrotais, un Ainārs Rubiķis precīzi iedzīvināja klasicismam tuvo skaņdarba stilu un pasaules izjūtu.
Savukārt Vestardam Šimkum Morisa Ravela abi klavierkoncerti ir ļoti labi pazīstami – vēl tikai pirms pāris mēnešiem Lielajā ģildē viņš kopā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri atskaņoja Ravela klavierkoncertu Re mažorā, un nu pienākusi kārta klavierkoncertam Sol mažorā – komponētam tajā pašā laikā, taču gan skaņuraksta, gan koncepcijas ziņā principiāli atšķirīgam. Uzreiz jāteic, ka Sol mažora koncerts, līdzīgi kā Šostakoviča 1. klavierkoncerts vai Gēršvina “Rapsodija blūza stilā”, piederīgs tiem skaņdarbiem, kurus spēlē daudz, taču patiesi pārliecinošu interpretācijas piemēru ir ļoti maz. Arī šoreiz diemžēl Ravela opuss pretstatā Re mažora koncerta spožajam lasījumam lielā mērā palika neatšifrēts. Jāšaubās arī, vai 11. jūlijā spēlētais klavierkoncerts bija piemērots Dzintaru koncertzāles apstākļiem, kur, klāt pieliekot apskaņošanu, priekšplānā izvirzījās pavisam citas muzikālās līnijas nekā komponista oriģināliecerē. Taču arī vispiemērotākajai akustikai neizdotos noslēpt, ka diriģenta un solista kopīgi veidotajā interpretācijā koncerta ātro daļu mākslinieciskā dramaturģija izšķīda kaleidoskopiskās detaļās, bet pianistam parasti tik bagātīgā tembrālo krāsu gamma ieguva vienveidīgu tonējumu. Jā, bija virtuozitāte, tēlu un raksturu kontrasti – tāpat, tomēr ar to vien nepietika. Labākus panākumus mūziķi sasniedza Džordža Gēršvina variācijās par “I Got Rhythm” tēmu, bet arī šis priekšnesums īsti nespēja aizraut – grūti ticēt, ka, piemēram, Lielajā ģildē Vestarda Šimkus spēlētās klavieres skanētu tik spalgi, novārtā pametot dialogu ar orķestri, un tajā pašā laikā koncertzāles apskaņošana, protams, pūšaminstrumentu kļūdas tikai izcēla.
Rezumējot – Jūrmalas festivāla pirmais koncerts, neraugoties uz vairāku maz atskaņotu opusu iekļaušanu repertuārā, ar mūziķiem saistītu un no viņiem pavisam neatkarīgu iemeslu dēļ tomēr neatstāja tik spilgtus iespaidus kā cerēts. Varbūt Vestardam Šimkum un Sergejam Nakarjakovam derētu pamēģināt kopīgi nospēlēt klavierēm, trompetei un stīgu orķestrim rakstīto Dmitrija Šostakoviča 1. klavierkoncertu, un varbūt krievu trompetists kādreiz tomēr atrastu prasmīgu aranžētāju, kas veiktu Mendelszona slavenā vijoļkoncerta transkripciju. Tāpat kā – koncertu organizēšana mākslinieku izvēlētajiem darbiem atbilstošās koncertzālēs un pielāgotā akustikā.
