Armands Znotiņš: Jūrmalas festivāla kāpumi un kritumi 4
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pašā sākumā bez liekiem ievadiem jāraksta, ka no 2021. gada Jūrmalas festivāla negaidīju tik nopietnas un reti spēlētas partitūras kā Gustava Mālera vokāli simfoniskā opusa “Dziesma par zemi” atskaņojumu.
Taču 29. jūlijā Dzintaru vasaras koncertzālē publikai bija iespēja klausīties tieši šo lieldarbu, un var arī saprast, kādēļ – diriģents Andris Poga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ilgākas sadarbības laikā ir regulāri īstenojuši Mālera simfoniju interpretācijas, diriģents nostiprinājis savas prasmes daudzdimensionālas mākslinieciskās dramaturģijas izveidē, bet orķestris pilnveidojis profesionālo meistarību.
Tādēļ arī “Dziesmas par zemi” lasījums kļuva par radošu veiksmi, kur starp daudzajām kopā saliedētajām interpretācijas detaļām izcēlās kaut vai zemie pūšaminstrumentu tembri un visa ansambļa trāpīgā atsaukšanās uz diriģenta diktēto temporitmu.
Otrkārt, šeit ir arī solisti, kas spēj izdziedāt Mālera mūzikas sarežģītās vokālās līnijas – Zandas Švēdes priekšnesumā mecosoprāna partija ieguva vēlamo plastiskumu un tembru niansētību, bet tenors Aleksandrs Antoņenko izpaudās krāšņi, kolorīti, artistiski (un uzreiz jāpiemin, ka viņš bija teicamā formā arī divas dienas vēlāk Rudžēro Leonkavallo un Žorža Bizē operu ainās).
Kā ēnas puse, protams, jāatzīst tas, ka atklātajā koncertzālē Mālera “Dziesma par zemi”, kur, izrādās, līdzās pārlaicīgām filozofiskām idejām netrūkst arī personiskas intimitātes, zaudēja daļu savas iedarbības – taču nekas jau neliedz šo opusu pēc kāda laika atskaņot piemērotākos apstākļos Liepājā vai Rēzeknē.
Labvēlīgāka akustika Dzintaru vēsturiskajā zālē 30. jūlijā sagaidīja akordeonisti Kseniju Sidorovu, kur katrā ziņā jābūt drosmei, lai vienai pašai aizpildītu veselu koncertprogrammu, un uzreiz jāteic, ka arī šis solokoncerts bija nopietnāks, nekā gaidīju iepriekš.
Kāds ir šādas drosmes pamatojums? Pirmkārt, Ksenija Sidorova spēj radīt pārliecību, ka viņas izvēlētajos skaņdarbos vērts ieklausīties, ka tiem piemīt mākslinieciska kvalitāte, izteiksmīga emociju gamma, un klausītājiem atliek tikai ļauties mūzikas suģestijai.
Zināms pamats šai pārliecībai tiešām ir – Artjoma Ņižņika Otrā partita “Maktub” programmas sākumā bija uztverama kā vērā ņemams koncertmūzikas paraugs ar mērķtiecīgi izvērstu tematisko materiālu, Pjetro Rofi “Noktirnē” autors bija panācis izteiksmes dziļumu un skaidrību, Sergejs Voitenko opusā “Atklāsme” un Franks Andželiss “Fantāzijā par Piacollas tēmu” pienācīgā līmenī turpināja Argentīnas tango meistara pieteiktos emociju virmojumus, bet mūsdienu un 20. gadsimta partitūrās jaušamās paralēles ar Johana Sebastiāna Baha un Alesandro Marčello mākslu aicināja uzmanīgāk iedziļināties arī Astora Piacollas skaņuraksta plūdumā.
Tomēr galvenais suģestijas starojums nāca no pašas solistes – akordeona tembram un dinamikai viņa piešķīra daudzkrāsainus rakursus, virtuozo pasāžu skrējienos viss bija precīzi pārdomāts, un, ja arī, piemēram, Alekseja Arhipovska “Pelnrušķīte” raisīja sajūtu, ka nu jau šo melanholisko fantāziju ir par daudz, kāds negaidītāks pavērsiens atkal atgrieza iepriekšējā intensitātē.
Šāda programma nenoliedzami ir īstais veids, kā svinēt Astora Piacollas simto jubileju, un atkal jāpiemin, ka dienu vēlāk Dzintaru atklātajā koncertzālē Ksenijas Sidorovas priekšnesumi izklausījās tikpat profesionāli.
Jūrmalas festivāla noslēgums 31. jūlijā pienāca ar tradicionālo koncertu “Dzimuši Latvijā”. Arī citas programmas, tostarp Ivetas Apkalnas saullēkta koncerts un Raimonda Paula uzstāšanās kopā ar viņa domubiedriem, vēstīja, ka Jūrmalas festivāls negatavojas eksperimentēt – uzaicinātie interpreti ir aptuveni tie paši, kas iepriekšējos gados.
Tomēr programmā “Dzimuši Latvijā” ierastais formāts kļuva par problēmu, kur jārunā gan par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra nevienmērīgo spēles līmeni, gan par apšaubāmiem brīžiem slavenību un jauno mākslinieku salikumā, gan par repertuāru, kas atkal jau samests kopā trīs stundu koncertā uz labu laimi.
Starp citu, sākums bija brīnišķīgs – koša un pilnskanīga interpretācija Ādolfa Skultes “Uvertīras” liriski patētiskajiem tēliem; tāds pats arī fināls ar Džordža Gēršvina uvertīru mūziklam “Trakā meitene”, abiem atskaņojumiem parādot Aināra Rubiķa diriģenta prasmes un sadarbību ar orķestri vislabākajā gaismā.
Pa vidu gāja visādi, kur par priecējošāko jaunatklāsmi jānosauc klarnetistes Annas Kubeckas pārliecinošais sniegums Karla Marijas fon Vēbera koncertīno, bet par zemākajiem punktiem – Dmitrija Šostakoviča Pirmā čella koncerta pirmās daļas un Imanta Kalniņa Sestās simfonijas trešās daļas atskaņojumi.
Kas lika Maksimam Skibickim izvēlēties tādu darbu, kas izrādījies nepaceļams uzdevums pat vairākiem no izcilākajiem savas paaudzes čellistiem? Kas lika mūziķiem izvēlēties Kalniņa simfoniju, ja orķestris to, tieši tāpat kā Šostakoviča opusu, spēlēja klūpot un krītot?
Kādēļ jātērē laiks Anrī Vjetāna “Sapņojuma” romantiskajam tukšumam? Kādēļ bija jādzied nodeldētās un no konteksta izrautās Bizē un Leonkavallo operu lappuses? Un tas bija tajā pašā vakarā, kur orķestris, kopā ar Agnesi Egliņu spēlējot Kārļa Lāča eksplozīvā klavierkoncerta pirmo daļu, nebūt neapjuka.
Bez šaubām, Daniils Bulajevs, Guntars Freibergs, Laura Grecka varēja izvēlēties saistošāku un šādai programmai piemērotāku repertuāru – viņu meistarība to atļautu.
Taču tas vienalga neatceltu iepriekšējo gadu koncertsezonās definētās problēmas: finansējuma trūkumu; nepietiekamu mēģinājumu skaitu; akustisko piesārņojumu (kurā brīdī petardes sāks spridzināt arī uz skatuves?); nevēlēšanos paplašināt interpretu loku (un jāatgādina, ka “Dzimuši Latvijā” sākotnējā iecere bija Latvijas jauniešu simfoniskā orķestra dēļ); nevērīgu attieksmi pret mūziku kā tādu (kur pazudušas Rimska-Korsakova, Borodina, Musorgska operas?).
Agri vai vēlu visas šīs problēmas nāksies risināt.
