Jūrmalā – visu pārdošanai?! 2
“Kultūrzīmes” turpina zūdošo kultūras un arhitektūras pieminekļu tēmu, šoreiz pievēršoties situācijai Baltijas lielākajā kūrortpilsētā Jūrmalā, kurai viens no lielākajiem – vismaz oficiālajos dokumentos deklarētajiem – lepnumiem ir unikālā koka arhitektūra.
Taču, pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) ziņām, pēdējos desmit gados vien Jūrmalā neatgriezeniski ir zuduši piecpadsmit arhitektūras pieminekļi, tātad, aptuveni rēķinot, vidēji pusotra ēka gadā. Autentiskumam tik svarīgās arhitektūras pieminekļu detaļu un fona apbūves pārvērtības tā īsti nav pat bijis iespējams uzskaitīt.
Kāpēc zuda sapnis par UNESCO
Tagad vien laikrakstu arhīvos iespējams atrast kādu reiz svarīgu ziņu: “2003. gada pavasarī Jūrmalas pilsētas domē notika kārtējā sēde darba grupai, kas gatavoja Jūrmalas pieteikumu UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstam. Iekļaušanai tajā paredzēts virzīt Jūrmalu kā vienotu unikālas dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma kompleksu, ņemot vērā pilsētas izvietojumu starp Rīgas jūras līci un Lielupi, kā arī arhitektūras stilu daudzveidību ar koka jūgendstila arhitektūru kā vadošo motīvu.” Kopš tā laika ir pagājuši 13 gadi. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Jūrmalas sarakstā vēl joprojām ir uzskaitīts ap 550 arhitektūras un mākslas kultūras mantojuma pieminekļu, taču iespējamo iekļaušanos UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā pilsētā vairs pat nepiemin. Lai arī ir svarīgi atzīmēt pilsētas domes atbalstīto vēsturisko vērtību atjaunošanu, pilsētas vienotā jūgendstila koka apbūve laika gaitā tikpat kā ir izzudusi.
Tipiskais sauklis “Pārdod”
Pieminekļa statuss reizēm īpašniekiem patīk, reizēm sāpīgi dzeļ. Šis dzelonis palaikam ir tik spītīgi nepārvarams, ka jaunie īpašnieki dara visu, lai ēku degradētu un izravētu no apkārtējās vides. Ik pa brīdim kādas mājas pazušana gan uzjundī apkārtējo iedzīvotāju emocijas. Piemēram, šī gada pavasarī, 6. maija vakarpusē, gandrīz visos interneta portālos parādījās satraucoša ziņa: “Šovakar Jūrmalā izcēlies ugunsgrēks kādā neapdzīvotā un neapsaimniekotā divstāvu ēkā, kas deg ar atklātu liesmu.” Par neapdzīvotu un pamestu nodēvētā ēka atradās netālu no Jaundubultu stacijas, Poruka prospektā. Patiesībā apbūvēto kvartālu īpašnieki jau ilgāku laiku bija centušies pārdot, un iepriekšējā rudenī bija uzsākta vecās ēkas demontāža.
Pēc aculiecinieku teiktā, vēl pusstundu pirms atklātas liesmas parādīšanās kāds puisis ar meiteni pie sētas bija stiprinājuši Jūrmalas tradicionālajai apbūvei ierasto saukli “Pārdod!”. Vecā koka būve dega gaišām un spēcīgām liesmām, jo, kā teicis Rainis: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies…” Šoreiz pārvērtībām bija lemta savulaik skaista divstāvu pansijas ēka ar tornīti, vairāku verandu logu mežģīnēm un lielu deju zāli. Kā liecināja vējrādītājā metālā izkaltais gadskaitlis, ēka bija celta 1913. gadā. Pāris nedēļas pēc ugunsgrēka palikušajās krāsmatās vēja rādītājs vairs neesot bijis saredzams. Droši vien tas nokļuvis metāllūžņu vācēju nagos vai kāda kolekcionāra rokās. Koka ēkas uguns liesmās pazūd kā nebijušas, un tagad kvartālā droši vien radīsies iespēja celt kādu stiklā, betonā un tēraudā kaltu “tiešām mūsdienīgu” mājokli.
Jūrmalas Poruka prospektā vien kopumā atrodas seši valsts un vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi. Vienā pusē mežs, otrā kā pērles savirknētas daudzas iepriekšējā gadsimta sākumā celtas koka būves. Tikai pirms dažiem gadiem VKPAI reģistrā tika ieskaitīta mazliet tālākā – sešdesmit pirmā – numura ēka. To savulaik, tieši pirms 1905. gada revolūcijas un vēl pirms Šveices trimdas, pirms Latvijas valsts neatkarības cēla jaunu dzejnieku pāris Aspazija un Rainis.
Līdzekļu trūkuma dēļ dzejnieki gandrīz pabeigto ēku 1911. gadā pārdeva. Padomju okupācijas laikā tur atradās pionieru nometne, savukārt kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ēka uzsāka privatizācijas ceļu, mainoties gan īrniekiem, gan iespējamajiem privatizētājiem. Ir dzirdēts, ka Rainim un Aspazijai piemiņas vietu pietiekot. Droši vien tas tā varētu būt, jo galu galā – UNESCO Pasaules atmiņas programmā ir iekļauta Raiņa un Aspazijas sarakste no 1894. līdz 1929. gadam – tātad arī dzejnieku sapņi un praktiskie nodomi par Poruka prospekta (tolaik Aleksandra prospekta) māju. Diemžēl, no malas skatoties, arī dzejnieku māju var ierindot “degradēto un neapdzīvoto” Jūrmalas ēku kategorijā. Šobrīd sludinājumu lapās Poruka prospektā atrodami septiņi pārdodami objekti.
Ceļvedī ir, dabā – nav
Tiesa, pilsētas un visas valsts kultūras dzīvē ir svarīgi uzsvērt ar pašvaldības un Eiropas fondu līdzekļiem nupat skaisti restaurēto Dzintaru koncertzāli un Aspazijas māju Dubultos. Tomēr reizēm kļūst neomulīgi. Šajā pavasarī ar Jūrmalas domes atbalstu izdots ceļvedis “Another Travel Guide Jūrmala”. Jau šobrīd dažas no ceļvedī ieteiktajām vietām vairs neeksistē. Starp citu, šovasar Bulduros svinīgi atklāja “koka namu ķieģeļu sārtā krāsā ar Jūrmalai tik raksturīgo koka apdari, kuras izveidē izmantoti tikai augstākās kvalitātes ekoloģiski celtniecības materiāli. Projekta komplekss sastāv no trim namiem, kur divas ēkas ir restaurēti koka arhitektūras pieminekļi, bet viena ēka – mūsdienīgas arhitektūras paraugs, kas sintēzē ar seno koka arhitektūru veido mūsdienīgu dzīves vidi.” Diemžēl pat ar šādām celtnēm Jūrmalai vairs nav nekādu cerību iekļūt UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Rakstā izmantoti jūrmalnieka Valda Gavara un VKPAI apkopotie vēstures materiāli par Poruka prospektu.
