Foto – Valdis Semjonovs

– Te tomēr nav runa par studentu apmaiņas pro­grammu, kad jaunieši padzīvo citu mājās. Saskaramies ar tiešām nopietnu problēmu, kuru neatrisināsim ar istabas piešķiršanu. Augsti institucionālā līmenī mana atbilde būtu, ka Jūrmalā ir rinda uz dzīvokļiem, jāgādā par savējo izmitināšanu, un pašlaik neesam gatavi uzņemt citus. Cienu kristīgo konfesiju vadītājus, kuri runā par solidaritātes parādīšanu, bet šobrīd viss izvērties par ugunsgrēka dzēšanu. Tā vietā, lai ātri meklētu ilglaicīgu, stratēģisku risinājumu bēgļu krīzei. Eiropa ar 500 miljoniem cilvēku varbūt var dot pajumti miljonam, bet Āfrikā dzīvo miljards cilvēku! No karadarbības cietušos, vajātos varētu uzņemt, tajā skaitā Jūrmalā, ja būtu kontrolēta sistēma un pārliecība, ka tās patiešām ir ģimenes ar bērniem, kas bēg no kara zonām un dzīvības draudiem. Šie ļaudis nošķirami no laimes meklētājiem, ekonomiskajiem migrantiem un iespējams pat tādiem, kuri piederīgi grupām ar ekstrēmi galējām nosliecēm. Dodiet garantiju, ka šādus principus nosargās, un lielākā daļa Latvijas sabiedrības piedalītos cilvēcīga risinājuma meklējumos. Diemžēl pašlaik viss aiziet pašplūsmā. Cilvēkos neraisa līdzjūtību televīzijas kadri, kur jauni vīrieši agresīvi met prom un spārda ungāru pasniegtos pārtikas saiņus. Viņi protestē, ka tūlīt nav padots vilciens, kas aizvestu uz Eldorado. Man grūti iedomāties, ka bēglis, kam nopostīta māja un kurš patiesi bēg no kara draudiem, varētu tā izturēties. Ar to gribu teikt, ka neba katra pašvaldība radīs risinājumus, veidos bēgļu centru. Gigantiskos apmēros samilzušai problēmai nepieciešama skaidra valstiska nostāja, visu Eiropas institūciju turēta rūpe, kā ar to tikt galā.