Jurists Alvis Pīlāgs par ieslodzījumā pavadīto laiku: ”Miršanas gadījumi ir bijuši vairāki, bet tie tiek noklusēti” 60
“Latvijas cietumos darbojas “zemsegas” princips, jo nevienam nav zināmi tie fakti, kas notiek ieslodzījuma vietas iekšienē. Tie tiek slēpti, tie netiek publiskoti, un tie nav pieejami. Līdz ar to sabiedrība vispār nezina, kas tur notiek,“ sarunā ar portālu LA.LV uzsver jurists Alvis Pīlāgs.
Alvis ir praktizējošs jurists, cilvēktiesību aktīvists, kuru 2008.gadā KNAB kopā ar Ģenerālprokuratūru apsūdzēja, kā viņš pats stāsta, par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tiesai piespriežot reālu brīvības atņemšanu uz 4 gadiem. Rīgas Centralcietumā viņš nonāca 2022.gada aprīlī, neskatoties uz to, ka vienu mēnesi ātrāk – 2022.gada martā – Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka pret Alvi Pīlāgu Latvijas nacionālās tiesas ir pieļāvušas Konvencijas 6.panta pārkāpumu (tiesības uz taisnīgu tiesu), jo Latvijas tiesneši neveica objektīvu juridisko faktu analīzi un izmeklēšanu saistībā ar operatīvā eksperimenta laikā pieļauto provokāciju.
Jurists no ieslodzījuma vietas atbrīvots pirms tiesas spriedumā norādītā termiņa un ilgāku laiku brīvībā atradies ar elektronisko sprādzi. Viņš dzīvi ieslodzījumā “izbaudījis” līdz pēdējai ķermeņa šūnai un vēl joprojām cīnās, lai ieslodzījumu vietās tiktu ievērotas cilvēktiesības.
Pīlāgs sarunā ar LA.LV uzsver, ka
Latvijas cietumu sistēma jau izsenis nav modernizēta, lielākā daļa ēku, kas celtas cietuma vajadzībām ir cara laiku, 20. gadsimta sākuma būves. Citas celtas padomju laikā. Iekšējā modernizācija ir notikusi kūtri un nesasteigti, lai akumulētu piešķirtos līdzekļus nepieciešamajā apjomā.
“Tie sadzīves apstākļi, es neteikšu, ka viņi ir šausmīgi, bet tie ir nepieņemami. Tas ir fakts. Tas neattiecas uz visām kamerām. Bet man kā juristam un cilvēktiesību aktīvistam, nonākot 2022. gada aprīlī Rīgas Centrālcietumā, otrajā korpusā uz ilgāk nekā vienu nedēļu, kur nav pat tualetes… Tur ir nevis pods, bet kaut kāds caurums iekšā telpā, un man tam bija jāguļ blakus! Tad tā ir nevis kamera, bet tevi ieliek tualetē dzīvot. Tas bija tāds pirmais šoka moments, jo tie apstākļi nav cilvēka cienīgi. Latvija neņem vērā tos Eiropas cietumu noteikumus, ko pieņēma Eiropas padomes ministru komiteja 2006. gadā. To galvenā preambula ir tāda, ka cietumos jānodrošina tādi ieslodzījuma apstākļi, kas nav cilvēka cieņu aizskaroši. Ar mērķi sagatavot personu reintegrācijai sabiedrībā. Par ko mēs vispār te varam diskutēt, ja mēs esam ļoti tālu no šādu noteikumu ieviešanas Latvijas cietumu sistēmā.”
Cilvēktiesības ieslodzījuma vietā nozīmē – izglītību, sadzīves apstrākļus, medicīnu un visu to, kas palīdzētu cilvēkam, iznākot no cietuma pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā.
“Es esmu bijis Olaines cietumā, kur atrodas Latvijas cietumu slimnīca, un Rīgas Centrālcietuma otrajā, tršajā un piektajā korpusā. Par katru no tiem man ir savs stāsts. Otrais korpuss pirms pusotra gada tehniskā remonta vajadzībām tikai aizvērts ciet, jo tur uzturēties vairs vispār nebija iespējams. Ziemā tur jāguļ drēbēs, jo temperatūra ir zem desmit grādiem. Vasarā es nezinu, kā tur bija. Tualetes vietā tur bija caurums, kuram blakus novietota gulta. Pastaigu laukumi bija zem katras kritikas. Ja kamerā atrodas četri, citur astoņi cilvēki un ja viņi visi ir pastaigu laukuma būrītī, kas ir aptuveni 3×3 vai 4×4 ar restēm virs galvas, tas nozīmē, ka tas nav pastaigu laukums, jo tur ir tieši trīs soļi uz priekšu un divi soļi atpakaļ. Tā nav pastaiga.“
Trešajā korpusā, kas ir saucamais Izmeklēšanas cietums Rīgas centrālcietumā, vasarās esot neciešami karsts. Ja gaisa temperatūra ir virs 25 grādiem, ēka uzkarstot, jo apkārt esot izvietotas skārda plāksnes. Tas nozīmē, ka ieslodzīto kamerās ir daudz augstāka temperatūra kā ārpusē.
“Ir bijušas vairākas situācijas, kad cilvēki vienkārši nomirst vai ar citām veselības problēmām tiek stacionēti. Miršanas gadījumi ir bijuši vairāki, bet tie tiek noklusēti, jo tādā karstumā cilvēks tiek pakļauts spīdzināšanai. Gluži vai jāpielīdzina, ka tie apstākļi ir līdzīgi kādas Latīņamerikas valsts vai Āzijas valsts cietumā.
Tu sūdzies par apstākļiem kamerā un lūdz svaiga gaisa padevi, kas nevar tikt nodrošināta. Viņiem nav tādu tehnisku iespēju. Vienīgais, ko cietuma administrācija atļauj izmantot, ir ventilatorus. Bet tas jāpērk par privātiem līdzekļiem. Tur ir blaktis, blusas, kas tur tik nav. Centrālcietums ir pilns ar žurkām! Viņas netiek iznīcinātas nekādi.“
Medicīna ieslodzījuma vietās esot zem katras kritikas, norāda jurists.
“Ja tev ir plaušu karsonis, tad pēc nedēļas mocībām tev izsniedz kaut kādas antibiotikas. Es pārstāvēju vienu klientu, kurš atradās Valmieras ieslodzījuma vietā. Viņš slimoja ar vēzi ļoti ļaunā formā. Viņu pusgadu vienkārši baroja ar aspirīnu un ibumetīnu. Viņu gala rezultātā atbrīvoja, jo tā paredz Latvijas Soda kodekss, 166.pants. Ja persona saslimst ar smagu, neārstējamu slimību vai psihisku kaiti, tad tiesa viņu var atbrīvot no soda izciešanas. Zobārstniecība… – esmu dzirdējis, ka tur trūkst urbju, trūkst instrumentu, viņi nespēj nodrošināt. Rentgena nav. Nav rentgenologa, kurš varētu taisīt rentgenus. Medicīna ir vienkārši nolaista līdz kliņķim! Ir, protams, arī labi mediķi cietumā, kuri nešķiro. Viņi redz ieslodzītajos cilvēku, kurš ir saslimis un viņam ir jāpalīdz.”
Iesniegumi, kurus ieslodzītie raksta ārpus cietuma mūriem esošajām tiesībsargājošajām iestādēm, piemēram, Tiesībsargam, nemaz netiekot nosūtīti.
“Es izskaidrošu kāpēc. Tā ir tāda kā feodālisma palieka cietuma sistēmā, kas nozīmē, ka ieslodzītajam vienīgā iespēja, kā sazināties ar ārpasauli, ir pildspalva, zīmulis un papīrs, jo tāda iespēja, kā e-iesniegums, vai caur datoru uzrakstīta vēstule, nepastāv. Kas nozīmē, ja ieslodzītais uzraksta vēstuli attiecīgajai kontroles institūcijai, kas būtu Prokuratūra, Tiesībsargs, Veselības inspekcija, tad šis iesniegums tiek iemests tādā kā pastkastītē, kuru nākamajā dienā iztukšo. Ir ļoti daudz dzirdēts, ka ir tā saucamie nevēlamie iesniegumi, kuri atklāj kaut kāda veida nelikumības, nepilnības, likumpārkāpumus, par ko cietuma administrācijas amatpersonas varētu saņemt kaut kādus sodus vai tas atklātu kaut kādus pārkāpumus attiecībā pret pašiem ieslodzītajiem, tad fiziski šādi iesniegumi tiek iznīcināti.“
Ja vairāki ieslodzītie sūdzas, piemēram, par caurvēju, tad cietuma administrācijai nekas neatliekot, kā sakostiem zobiem cēloni likvidēt. Caurumi logu, durvju, aiļu spraugās tiekot aizpūsti ar visparastākajām celtniecības putām. Pret tiem, kuri atļāvušies pasūdzēties, ieslodzījuma vietas administrācija izturoties nicīgi.
“Nepārtraukti notiek cīņa par ieslodzījuma vietas apstākļu uzlabošanu. Tiek izmantoti visādi neformāli mehānismi, kā organizēt kaut kādas pārbaudes pret tiem, kuri raksta sūdzības. Viņsu ieliek iekšā melnajā sarakstā. Tas nozīmē, ka personai tiek pievērsta īpaša uzmanība.
Tiek pārbaudīts, vai viņš, piemēram, sveicina. Ja nelietos vārdus “kungs”, “kundze”, var dabūt dienesta ziņojumu par iekšējās kārtības noteikumu neievērošanu. Ja nebūs pievienota vizītkarte pie apģērba, atkal var dabūt ziņojumu. Vārdsakot, šis mehānisms ir integrēts tik pārspīlēti, ka tam iztrūkst tādas jēgpilnas izpratnes, kā veicināt cilvēkā šīs te labās īpašības, pozitīvo, tiesisko izpratni, bet tieši otrādi. Ar šiem represīvajiem mehānismiem cilvēkā tiek izraisīts pilnīgi pretējs process. Tāds kā naids un neuzticēšanās.”
Alvis norāda, ka arī cietuma resocializācijas programmas ir zem katras kritikas, jo ieslodzītie netiek atdalīti, piemēram, atbilstoši izglītībai.
“Ir personas, kurām ir vidējā izglītība, ir personas, kurām nav vidējās izglītības. Ir personas, kurām ir augstākā izglītība, ir personas, kurām vispār nav izglītības. Tur visā nav nekāds kontingenta sadalījums. Protams, ja ir kāds atkarīgais, viņam tur notiek narkotiku, alkohola atkarības ārstēšana, bet daudz kas, man tā no malas skatoties, bija butaforisks. Man kā personai, kurai ir divas augstākās izglītības, viņi nevarēja nodrošināt pilnīgi neko.
Ja cilvēks, ar augstāko izglītību nonāk cietumā par nevardarbīgu noziegumu, faktiski tiek pakļauts nevis resocializācijai, bet diskriminācijai, jo ieslodzījuma vieta vispār nevar nodrošināt to likumā noteikto paketi, kas ir noteikta Latvijas Soda kodeksā, kā arī Eiropas cietumu noteikumos.
Kādu viņi tev izglītību var nodrošināt? Nekādu! Tu mēģini iestāties Juridiskajā koledžā, bet viņi saka – mēs jums nevaram nodrošināt internetu un datoru arī nevaram nodrošināt, lai varētu apgūt nepieciešamās zināšanas attiecīgajā studiju programmā.“
Jurists LA.LV norāda, ka ir uzņēmies Igora Avramuka aizstāvību par notiekošo pazemošanu ieslodzījuma vietā. Jau rakstījām, ka ieslodzītais Avramuks patlaban atrodas Jēkabpils atklātā tipa cietumā. Ieslodzītais nezināja vairs citu veidu, kā pievērst uzmanību notiekošajam ieslodzījuma vietā, tāpēc vērsās LA.LV, lai beidzot saņemtu nepieciešamos medikamentus un varētu doties uz plānotu muguras operāciju Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā.
Vīrietis atklāja sabiedrībai, cik necilvēcīgos apstākļos dzīvo ieslodzītie šajā cietumā. Par sūdzēšanos medijam viņš tika ievietots izolētā kamerā, kā arī regulāri tiek sodīts no cietuma administrācijas puses. 2.janvārī vīrietis saņēma sodu par mitru dvieļu izžaušanu kameras telpās. Tos bija pakāris divstāvu gultas galos, lai dvieļi izžūst pēc dušas apmeklējuma. Kāds cits ieslodzītais par cietuma aizkulišu atklāšanu vakar netika izlaists uz darba interviju, kā arī saņēma disciplinārsodu par segu, kas uz gultas izklāta ne tā, kā labpatiktu cietuma administrācijai.
“Visa šī te cietuma sūtība un attieksme pret ieslodzīto ir jāmaina. Jā, viņš ir saņēmis sodu, bet tad mēģinām darīt tā, lai viņš kļūst labāks. Bet ko mēs darām? Mēs neko nedarām. Mēs viņu sodām, vēl atrodoties cietumā. Tas ir dubultsods! Ko mēs varam gaidīt no personas, kas saņēmusi dubultu vai pat trīskāršu sodu? Loģiski, ka viņš iznāks kaut kad no ieslodzījuma – neapmierināts, dzīves vīlies, neticīgs. Viņš neticēs likumam, viņš neticēs cilvēkiem, un mēs panākam gluži pretējus procesus, nevis resocializāciju un reintegrāciju, bet asocializāciju un diskrimināciju,“ pārliecināts Pīlāgs.
