Juris Žvikovs un “mazie grēciņi” 1
Rīt, 14. februārī, Sv. Valentīna dienā notiks otrais koncerts no pianista Jura Žvikova un videomākslinieka Roberta Rubīna 2014. gadā piedāvātā jaunā cikla “Koncertizrādes Spīķeros”, kurā četros koncertos Spīķeru koncertzālē mūzika tiks teatrāli izstāstīta un izspēlēta. “Lielo komponistu mazie grēciņi” – tādu nosaukumu rītdienas koncertam devis Juris Žvikovs kopā ar savu domubiedru režisoru Robertu Rubīnu.
Mūzikas akadēmijas docētājs Juris Žvikovs ir īstens jaunatklāsmju meklētājs. Kad aizpagājušogad pasaule svinēja XX gs. komponista amerikāņu avangardista Džona Keidža simt gadu jubileju, Juris Žvikovs bija pārliecināts, ka to nedrīkst palaist garām arī Latvijā. Viņš devās uz veikalu “K-rauta” pēc skrūvītēm, plastmasas gabaliņiem un sakaltētas dzēšgumijas, ko ielikt starp paplestām klavieru stīgām, jo tieši šādi īpatnas skaņas panākšanai klavieres īpaši sagatavojis arī Džons Keidžs. Un mūzikas notikumu pūrs kļuva bagātāks ar audiovizuālu perfomanci, kurā Juris Žvikovs sēdās gan pie diviem koncertflīģeļiem, gan pianīna un pat bērnu spēļu klavierītēm.
Kad pianists Juris Žvikovs teic, ka mīl teātri, man nāk prātā 2012. gada vasarā Amerikā Milvokos notikušie XIII Vispārējie ASV dziesmu svētki, kuros sava vieta bija arī amatieru teātrim. Antras Berkoldes lugā “Hotel Paradiso” Jura Žvikova tēls bija kā četri vienā – viņš bija gan viesnīcas apkopējs, gan šveicars, gan tīrīja baseinus un ķēra žurkas. Un vēl, protams, spēlēja klavieres. Tāpēc nemaz nepārsteidz viņa jaunā atzīšanās: “Aizejot uz koncertiem un redzot, ka mūziķi iznāk uz skatuves, paklanās un sāk spēlēt, diezgan bieži rodas sajūta – ah, te uz skatuves derētu citas gaismas, te stāvētu pulkstenis, krēsls, galds…” Tagad šī Jura Žvikova aizrautība ar teātri iemiesojusies jaunā koncertciklā, kur katrs koncerts papildināts ar vizuālu, tekstuālu stāstu vai interjeriem, tērpiem, dzeju, kam ļaujas mūzika. Ierasts, ka teātros izmanto mūzika, Kāpēc lai vienreiz mūzika nevarētu bildināt teātri? Jura Žvikova iecere ir pa visām četrām koncertizrādēm kopā ļaut skatītājam dzirdēt visas instrumentu grupas. Pirmajā koncertā – klavieres, otrajā – balsi, trešajā – caur kamermūziku stīgas un ceturtajā – pūšaminstrumentus.
Pirmajā koncertizrādē “Pianista darbistabā” janvāra nogalē Juris Žvikovs spēlēja klavieres un muzicējot atklāja vēl kādu – stāstnieka – talantu. “Mākslinieka darbistaba ir pati privātākā telpa,” neslēpa Juris Žvikovs, “vieta, kur daudz kas tiek pārdzīvots, izsāpēts, kurā mākslinieks ir pilnīgi atklāts un atvērts”. Taču koncertizrādē runa nebija par viņu pašu, bet gan Roberta Šūmaņa klaviermūziku, kā arī laikmetīgo komponistu, piemēram, Pētera Vaska un Nikolaja Kapustina pasauli. Spīķeru koncertzāle tika pārvērsta mēbelētās divu dažādu laikmetu darbistabās un iejusties noskaņā palīdzēja arī Šūmaņa dzīvesbiedre Klāra.
Ticiet vai ne, bet pat tādi 20. gadsimta akadēmiskās mūzikas klasiķi kā Bendžamins Britens, Arnolds Šēnbergs, Eriks Satī komponējuši arī kabarē dziesmas. Šos tālaika modes un ienesīguma dēļ radušos, kā teic Juris Žvikovs, mazos grēciņus viņš sameklējis, papētījis un salicis vienā programmā “Lielo komponistu mazie grēciņi”. Te netrūks arī žanra klasiķa Kurta Veila un asprātīgā Brodvejas stila virtuoza Viljama Bolkoma darbu. Gribētos, lai kabarē dziesmas klausītājus vilina un apbur, smīdina un gremdē smeldzē, neslēpj Juris Žvikovs. Turklāt viņam izdevies šajā gaumīgi piedauzīgajā pasākumā pierunāt piedalīties un dziedāt kabarē dziesmas solisti Ievu Paršu, kurai, nevienam nav noslēpums, vairāk pie sirds un tīk domāt par zvaigžņu attālumiem, attiecībām un intervāliem, par to, kā operas varoņi mirst nāvē no diloņa, un latviešu pelēko miglu. Taču, tā kā mākslinieka leksikā nedrīkstot būt jēdziena “nevaru”, Ieva Parša nolēmusi sekot slavenā kordiriģenta Jāņa Dūmiņa mācībai un tvert dzīvi līdz kaulam. Žvikova aizrauta, viņa tagad teic: žēl, ka neviens latviešu dižgars nav sacerējis kabarē dziesmas.
Starp citu, viena no populārākajiem ASV komponistiem akadēmiski izglītotā Viljama Bolkoma dzīvesbiedre ir pazīstama dziedātāja, kurai tuvāks operetes un mūzikla žanrs. Kā teic Juris Žvikovs, Bolkoma dziesmas ir gudri un asprātīgi uzrakstītas. Iedomājieties – četri no rīta, bārs, pianists sēž un spēlē, mazliet žvingulī, jo nav laidis garām nevienu glāzīti, tāpēc ieskanas pa greizai harmonijai, jo viņa prāts plīvo kā palagi vējā. Dziedātāja ir kā dāma bārā, kurai nevienu nav izdevies nocopēt, un pēdējā cerība ir pianists, taču viss atkal beidzas ar good bay…
Ievai Paršai visvairāk pie sirds dziesmotais stāsts par amoriņu, kurš atnāk uz pilsētu un parādās visneparastākajās un negaidītākajās situācijās. Uzsēžas uz pleca ceļu krustojumā policistam, uzlido uz saldējuma pārdotavas – un tantiņa kārumus sāk dot par brīvu. Amoriņš nokļūst pat cietumā un galu galā, gribēdams pamest pilsētu, kur ar iemīlējušos ļaužu neparastām rīcībām sacēlis jūkli un nekārtības, netīšām paiet garām baznīcai. Un koris, tā vietā, lai dziedātu āmen, dzied – amor! Katrā dziesmā ir dziļš, nopietns stāsts, tikai izteiksme vieglāka, teic Juris Žvikovs. Un šos stāstus Ievai Paršai kā īstenai granddāmai, viņu aptekalējot, palīdzēs atklāt trīs pianisti – pats Juris Žvikovs, kā arī Aldis Liepiņš, Edgars Raginskis un vijolnieks Jurijs Savkins.
Trešajā koncertā “Kamermūzika uzlādē” 12. aprīlī spēlēs klavieru trio “Opera”, kurā Juris Žvikovs muzicē kopā ar vijolnieci Svetlanu Okuņu un čellisti Ingu Sunepu. Programmā: Roberta Šūmaņa trio, brīnišķīgais, bet reti atskaņotais un ne pa jokam uzlādējošais Artūra Grūnupa trio, Dmitrija Šostokoviča trio. Ir iecere izveidot nopietnu, pamatīgu kamermūzikas programmu, atskaņojot klavieru trio repertuāra balstus.
Bet 9. maijā, ceturtajā noslēguma programmā koncertizrādē “Burvju flauta”, vakara soliste būs Dita Krenberga, kas, piedaloties visos skaņdarbos, visos iespējamos variantos spēlēs visas iespējamās flautas, arī basa, izņemot vienīgi picalo flautu. Koncertu viņa sāks duetā ar pianisti Agnesi Egliņu, bet ar katru nākamo skaņdarbu Ditai pievienosies citi mūziķi un instrumenti – Ērika Kiršfelda čells, Mikusa Bāliņa, Elīnas Endzeles un Ivo Krūskopa sitaminstrumenti, pie diriģenta pults stājoties Mārim Sirmajam. Skanēs Kloda Debisī, Morisa Ravēla, mūsu Santas Ratnieces un Džordža Krama skaņdarbi, kuros, kā saklausījis Juris Žvikovs, jau pašos ir teatrāli momenti. Tāpēc mūzika ļoti pakļaujas teatrālām izspēlēm, ir tēlaina un gleznaina.
Juris Žvikovs atklāj, ka ar jauno koncertciklu viņš vēlējies mazināt distanci starp mūziķiem un publiku, nojaukt tradicionālās barjeras un ļaut publikai pienākt tuvu klāt muzicēšanas procesam. Skaidrs, ka visu mūziku izstāstīt nevar, bet dot mājienu, ievirzi, norādi, kam pievērst uzmanību priekšnesuma brīdī, gan var, tādējādi mūzikas klausīšanās var kļūt par aizraujošu piedzīvojumu, agrāk nepazītu brīnumainu pasauli.
