Juris Žagars: Mums ir jārunā latviski arī ar tiem, kuri runā krieviski 214
„Ja tantiņa Stradiņa slimnīcas teritorijā pienāk man klāt un jautā krieviski – vai jūs nezināt, kā tikt uz to vai to nodaļu, es automātiski pārslēdzos uz krievu valodu. Un tas mani pašu šausmīgi kaitina,” atzīst Dailes teātra direktors, uzņēmējs Juris Žagars, uzsverot, cik ļoti svarīgi latviešiem ir ieturēt konsekventu valodas disciplīnu.
TV24 raidījumā „Kārtības rullis” diskutējot par Latvijas nākotni un valstī joprojām neatrisinātām nebūšanām, Juris Žagars pievērsās valodas jautājumam. Arī runājot par veidiem, kā efektīvāk „Latgali pievienot Latvijai”, Žagars uzsvēra: „Es domāju, ka viena recepte tomēr ir – valoda, valoda un vēlreiz valoda. Par to mēs pēdējā gada laikā esam pārliecinājušies. Kā to var izdarīt? Es teiktu, ir pavisam primitīva recepte – mums ir jārunā latviski arī ar tiem, kuri runā krieviski. Bet kaut kā tas instinkts… Ja tantiņa Stradiņa slimnīcas teritorijā pienāk man klāt un jautā krieviski – vai jūs nezināt, kā tikt uz to vai to nodaļu, es automātiski pārslēdzos uz krievu valodu. Un tas mani pašu šausmīgi kaitina. Vai arī kad es bārā kaut kur Antonijas ielā redzu, ka bārmenis momentā pārslēdzas uz krievu valodu, ja klients sāk ar viņu runāt krieviski. Tas fantastiski kaitina un kaitina tieši tagad…” atzina Juris Žagars un piebilda, ka tieši konsekventā valodas disciplīna ir viena no metodēm valstiskuma stiprināšanā.
Viņš min piemēru, kā pēc kara sākuma Dailes teātrī sākuši strādāt divi mākslinieki no Krievijas, kuri emigrējuši un vairs negrasās atgriezties Krievijā. Un saviem latviešu kolēģiem palūguši ar viņiem runā latviski vai angliski. „Viņi saka – mēs vairs negribam, lai jūs, ar mums runājot, vienmēr pārslēdzaties uz krievu valodu.”
Juris Žagars arī dalījās pārdomās par latvieša stāju un noturību. „Ar latvieti ir interesanti – tajā brīdī, kad viņš tiek nospiests līdz pēdējai pakāpei, tad parādās viņa mugurkaula cietums. Tas ir pierādījies vēstures krustcelēs. Ir diezgan viegli mūs nospiest līdz ceļiem. Mēs tomēr kaut kā ļoti pakļaujamies, bet tas nenozīmē, ka mugurkauls latvietim ir mīksts. Nē, tas ir stingrs, bet citreiz tas savu stingrību izrāda par vēlu. Arī jautājumā par valodu mēs stingrību izrādām pārāk vēlu.”
