Juris Viļums: Ar smaidu pret propagandu 9
Autors: Juris Viļums, 12. Saeimas deputāts (Latvijas Reģionu apvienība).
Separātisms. Šis vārds pēdējā gada laikā dažādos veidos, locījumos un kontekstos dzirdēts tik bieži un tik daudzskaitlīgās versijās, ka droši varētu pasludināt par gada vārdu vai nevārdu Latvijas, Eiropas vai pat visas pasaules politikā. Par to spriež valdība, par to diskutē NATO un ES sanāksmēs, par to no preses slejām atgādina pat kāds pilsonis Beness Aijo – visnotaļ savdabīgs “nacionālboļševiku” līderis un reinkarnējies “latviešu sarkanais strēlnieks” vienā personā.
Skaidrs, ka neiztiek bez Latgales pieminēšanas: “Tā ir īpaši ievainojama. Tur ir problēmas ar informatīvo telpu. Plaša robeža ar atkal pie pustraka vadoņa tikušo Krievzemi. Tur varētu būt sevišķi daudz tādu, kas vēlētos dzīvot pēc Putina, Rogozina, Žirinovska vai citu tamlīdzīgu tipāžu ieskatiem veidotā “krievu pasaulē””.
Diemžēl mūsu valstī tiešām dzīvo ievērojams skaits cilvēku, kuri tic Putina propagandas mašīnas sacerējumiem par labo dzīvi Krievijā, par fašistu huntu Ukrainā un geju huntu Eiropā, vai tic tam, ka visām Krievijas un pasaules nebūšanām par cēloni ir visuresošo ASV slepeno dienestu sazvērestības. Ne tikai kādam Latgalē – arī Rīgas mēram liekas, ka Putins ir “labakais”, kas mums šobrīd kaimiņos var būt.
Cik noprotams, mēs plānojam savu atbildi. Kaitina, tomēr nepārsteidz tas, ka darām to ļooooti lēni un īpaši nesteidzoties. Kaitina un nu jau nepārsteidz, ka izskatāmies un droši vien arī esam apjukuši, ka instinktīvi vēlamies šādu savu iedzīvotāju smadzeņu skalošanu izbeigt ar mehānisku Kremļa ruporu izslēgšanu vai kaut kādu formālu aizliegšanu.
Vienlaicīgi – pārsteidz, kādēļ mēs Kremļa propagandas atspēkošanai un ietekmes mazināšanai aktīvāk neizmantojam jau šobrīd samērā brīvi pieejamos resursus un metodes. Turklāt šajā gadījumā mums daudz ko priekšā pasaka pašu Kremļa saimnieku darītais.
Internets
Tā pieejamība (pēc lietotāju skaita) pavisam drīz būs pielīdzināma TV pārklājuma sasniegtajiem rādītājiem (un no valsts puses aktīvi jāturpina attīstīt).
Eiropas Savienības vai vienas valsts atbalstīta neliela speciālistu grupu, kuras uzdevums būtu operatīva Kremļa propagandas atspēkošana, veidojot īsus, viegli uztveramus, uz faktiem balstītus un (ideālā gadījumā) pozitīvus vai pat humoristiskus video un infografikas vairākās valodās, varētu dot patiešām jūtamu rezultātu.
Rogozina kungs lepojas ar okupanta titulu (“uzbūvēja fabrikas, izglītoja aborigēnus”)? Atbildes materiālā kāds varētu pajautāt, kāpēc PSRS pretojās Vācijas uzbrukumam – vācieši uzvaras gadījumā taču tādus izcilus autobāņus Krievijā būtu sabūvējuši? Putina kungs kārtējo reizi nopeļ netiklības zaņķī grimstošos Rietumus? Atbildes materiālā jāvaicā, ko nogrēkojušies Krievijas elites bērni, ja par sodu tiek sūtīti uz tiem pašiem netiklajiem Rietumiem (Putina meitas dzīvojušas Vācijā un Nīderlandē, savukārt Lavrova meita ir ASV pilsone un tur arī dzīvo)? Ķiseļovs kārtējā raidījumā nopeļ “Kijevas huntu”? Te īsi jāpaskaidro vārda “hunta” nozīmi (parasti militāru personu grupa, kas savās rokās pārņēmusi politisku varu) un atgādinām, ka tieši Krievijā pie varas ir cilvēku grupa, kur gandrīz katram ir militāra dienesta pakāpe.
Visiem sagatavotajiem materiāliem jābūt brīvi pieejamiem tīmeklī. Un jāaicina cilvēkus ar tiem dalīties. Kampaņveidīgi. Līdzīgi kā mēs to darām ar citām sociālajām vajadzībām un to ietvaros sagatavotajiem materiāliem. Iespējams, jāizmanto interneta komercijas piedāvāto iespēju reklamēt šādus video, balstoties uz potenciālā skatītāja atrašanās vietu. Turklāt šādas reklāmas pirmo sekunžu vēstījumu redz visi – neatkarīgi no tā, vai attiecīgajā vietnē nācis skatīties Panorāmas vai Ķiseļova “Vesti” atkārtojumu. Pats labākais ir tas, ka šeit nav nekas no jauna jāizdomā vai jāpārspīlē. Vien operatīvi jāpiedāvā skaidri saprotami fakti salīdzināšanai.
Ja Putina propagandas mērķis nav pārliecināt par savu taisnību, bet vienkārši piesārņot fonu (lai galu galā cilvēki netic nekam un nevienam), tad arī mums nav jāpierāda sava taisnība. Pietiks, ja uzskatāmi parādīsim, cik smieklīga un nenopietni uztverama ir Kremļa propaganda.
Tāpat jāapsver doma par šādu materiālu krātuves reklāmu TV un citos tradicionālajos plašsaziņas līdzekļos. Iespējams, arī tajos, kas uzskatāmi par Kremļa ruporiem. Viņu piekrišana vai atteikums šādu reklāmu pārraidīt jau būtu pozitīvi izmantojama ziņa pati par sevi.
Plašsaziņas līdzekļi
Jāatceras, ka šeit nav runa tikai par mūsu valsts krievvalodīgajiem pilsoņiem. Sekojot notikumiem, ar nožēlu jāsecina, ka arī daudziem latviešiem Kremļa propagandas kontekstā notiekošais neinteresē, pavisam nav skaidrs vai pat ir “pielipušas” patiesībai pilnībā neatbilstošas klišejas. Nacionālajiem medijiem aktīvāk jāturpina darboties, skaidrojot notiekošo, lai arī mūsu tautiešiem nebūtu pārsteigums par to, ka, piemēram, absolūtajam vairākumam aktīvāko Ukrainas brīvprātīgo (Birjukovs, Kasjanovs, Makarova u.c.) dzimtā ir krievu valoda un tajā ikdienas operācijās komunicē arī visas no Ukrainas austrumos pastāvīgi dislocētajām karaspēka daļām.
Jāatceras, ka plašsaziņas līdzekļi ne tikai ziņo par sabiedrības noskaņojumu, bet vienlaicīgi to arī veido. Ja neziņot par notikumiem (arī tad, ja tie lielākoties ir negatīvi) būtu nepieņemami, tad izvēloties personas, kurām tiek dots ētera laiks, varētu piedomāt kārtīgāk. Citādi brīžiem rodas tāds iespaids, ka Latgali Latvijas nacionālajos medijos pārstāv tādi novadam sveši marģināļi kā Lindermans vai Osipovs, nevis paši latgalieši.
Tikšanās ar iedzīvotājiem
Te slēpjas viena no mazas valsts priekšrocībām. Nav nemaz tik neiespējami izveidot tādu situāciju, kurā gandrīz katrs valsts iedzīvotājs varētu apgalvot, ka vismaz reizi gadā ir klātienē redzējis vai vismaz dzirdējis kādu no valsts augstākajām amatpersonām. Un, ja vēl ir dabūjis iespēju izteikties…
Cilvēku vajadzību pēc šādas uzmanības nedrīkst novērtēt par zemu. Sevišķi reģionos. Ir saprotama Ministru kabineta vai Saeimas pārstāvju ikdienas aizņemtība. Eiropas prezidentūra, ikdienas darbs, tikšanās ar ārvalstu viesiem, viss saplānots līdz pēdējai minūtei. Taču šis ir tas laiks, kad prioritātēm ir jāmainās.
Šādam nolūkam varētu izveidot grafiku ar visu valsts augstāko pārvaldes iestāžu pārstāvju līdzdalību. Papildus ministriem un deputātiem tādas tikšanās var apmeklēt vai patstāvīgi organizēt dažādu valsts dienestu (Policija, Robežsardze, NBS, VUGD u.c.) un lielāko valsts uzņēmumu (“Latvenergo”, “Lattelekom”, “LDz” u.c.) vadība vai speciālisti. Iespējams, arī lielāko privāto uzņēmumu pārstāvji. Krieviski raidošo plašsaziņas līdzekļu (LR4, LTV7, “Meduza”) pārstāvji. Apsverama doma aicināt arī ārvalstu viesus (vēstnieki, Ukrainas iedzīvotāji u.c.). Šādi pasākumi ir arī lielisks veids kā izplatīt iepriekšminētajās sadaļās aprakstīto propagandu atspēkojošo informāciju. Iedzīvotāji īpaši atsaucīgi būtu, ja kādā no šādām tikšanās reizēm varētu piedalīties arī kāds mākslinieks. Vai Fredis (Andris Freidenfelds) nevarētu ar vienu spēcīgu humora devu uzspridzināt visu to propagandas radīto “karaļvalsti”?
Šis tas no iepriekšminētā jau tiek darīts. Taču, sistematizējot un pievienojot papildus vēstījumu par to, ka tā ir tieša reakcija uz bažām par drošības situāciju, efekts būtu daudz lielāks. Iespējams, ka šādos pasākumos ieguldītais laiks ne vienmēr materializētos konkrētā sabiedrības rīcībā vēlāk, taču iespēja izteikties un tikt uzklausītam reģionu iedzīvotājam – tas arī ir daudz.
