Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms 76
Juris Ulmanis, Dr. sc. admin., zemessargs, uzņēmējs, augstskolas pasniedzējs
“Pavērās durvis, un istabā ienāca Zaļais Pūķis, skaists savā sulīgumā, trekniem apaļīgiem sāniem, bez kājām, virzīdamies uz priekšu tikai ar apakšdaļu. Oficiāla apsveicināšanās. Es viņu lūdzu ienākt pavisam. Viņš diemžēl to nevarot izdarīt, jo esot par garu. Durvīm tātad jāpaliek vaļā, kas bija visai nepatīkami. Viņš pasmaidīja pa pusei mulsi, pa pusei blēdīgi un iesāka: “Pēc tavas ilgupilnās vēlēšanās esmu atvilcies šurp no tālienes, noberzis vēderu pilnīgi jēlu. Taču es to darīju labprāt. Labprāt atnācu, labprāt piedāvāju sevi tev”, tā zaļo pūķi aprakstījis līdzību meistars Francs Kafka.
Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. Atkarībai vajadzīgas divas puses, citādi manipulācija nav iespējama. Līdzatkarību veicina izdevīgums. Kas tad mums te būtu izdevīgi? Definējot tamlīdzīgus procesus pieņem, ka bieža un patoloģiska tieksme pēc attiecīgās vielas var radīt akūtu saindēšanos, kura savukārt var ietekmēt kavēšanas procesus centrālajā nervu sistēmā, tā mainot cilvēka izturēšanos, domāšanu un valodu.
Man tiešām liekas, ka mūs raksturo šāds reibums, kura pakāpe, saskaņā ar definīciju, ir atkarīga no devas, koncentrācijas, cilvēka individuālās jutības un organisma vispārējā stāvokļa.
Runādami krievu valodā, mēs iluzori radām sev reibuma stāvokli, ka esam toleranti, pieklājīgi, un kādi tik vēl ne. Ne realitāte, ne pētījumi neapstiprina to, ka tas patiešām būtu lietderīgi. Krievvalodīgie gan mēdz šo fenomenu uzrādīt, jautājot kāpēc mēs ar viņiem nerunājam latviski?
Iespējams, ka mums vajadzīga 12 soļu programma, kurā mēs tad varētu saņemties pateikt, ka esmu krievholoķis, nevaru izdzīvot bez krievu valodas komunikācijā ar krieviem Latvijā utt.
Starp citu, esmu pieprasīts šīs atkarības ārstētājs krievvalodīgo vidē. Viņi saka, ka es esmu ideāls latviešu valodas skolotājs, jo no manis nav sagaidāma runāšana krievu valodā.
Runājot par integrāciju, varbūt varam netērējot valsts resursus, risināt situāciju rīkojoties un runāt latviski ar tiem, kam tā nav dzimtā valoda? Būs vairāk naudas Dziesmu svētkiem, kuros ik 4 gadus saņemam savu graķīti kultūras identitātes stiprināšanai.
Nesen tiekoties Rīgā ar atbrīvoto pasaules slaveno žurnālistu Pēteri Gresti, kurš ar savu pieredzi, manuprāt, kļuvis par morālu autoritāti, atkal pārliecinājos, ka akcents liekams uz atbildību. Viņš atgādināja, ka tiem žurnālistiem, kas negrib uzņemties riskus, jāiet strādāt PR jomā. Valodu ir jāizmanto, lai domātu plašāk. Ētika paredz izvēles, kas nav ērtas eksistenciālā līmenī, bet bez kurām neiztikt, lai sevi sauktu par cilvēku.
Apzinos, ka ļoti grūti no krievholisma būs atbrīvoties valsts ierēdņiem un valsts iestādēm, neraugoties uz likumu par Valsts valodu. Bet, nāciet pie manis, es palīdzēšu jums izrunāt šos grūtos vārdus: esmu krievholiķis! Un tad jau tālāk būs ceļš uz atveseļošanos. Varbūt, ka jāsanāk kopā, jārīko atbalsta grupas, lai grūtajos brīžos, kad draud noiešana no ceļa, būtu kam piezvanīt.
Uz mani bieži apvainojas, ja neatbildu krieviski, tas it kā nav labs tonis. It kā atbildēt latviski būtu kāda neērtība. Pilnīgā afekta stāvoklī es nonāku tad, kad jaunie mormoņu čaļi uz ielas mani uzrunā krieviski! Es tiešām tad sajūku prātā! Kur mēs atrodamies?
Krievholismu var salīdzināt ar savulaik populāro kārklu vāciešu fenomenu.
Tomēr mēs laimīgi to esam pārcietuši, nezaudējot savu valodu.
Ikviena dzīva organisma attīstībā vismaz viens attīstības posms ir ļoti sarežģīts, var pat būt saistīts ar zaļo pūķi. Ja valodu un latviskumu uztver kā dzīvu organismu, tad sarežģītos posmus var dažādi skaidrot, tomēr tos pārvarot, svarīgs ir atbalsts. Valodas atbalsts ir tās lietošana, pat kalpošana tai.
Esmu dzimis Ņujorkā. Tur par valodu raibumu sūdzēties nevar. Protams, ka dominējošā bija angļu valoda. Tomēr mani vecāki, vecvecāki un daudzi citi latviešu valodu lietoja, kopa un mīlēja. Bērnus brīvdienās sūtīja latviešu skolās. Tur drīkstēja runāt tikai latviski. Bija likums: “Latviski, latviski un tikai latviski!” Nedrīkstējām savā starpā sarunāties angliski. Nebija iedomājams, ka varētu būt citādi. Toreiz dzirdētās Poruka dzejoļa rindas ir ar mani joprojām, bet par tām vēlāk.
Mans sapnis tolaik bija Latvija, nevarēju iedomāties kāda ir zeme, kurā runā latviski. Šis sapnis arī tagad nav piepildījies, jo Latvijā daudz runā krieviski, nevis latviski.
Vai mums tagad ir sarežģīts attīstības posms? Domāju, ka jā. Tāpēc to, kas mums svarīgs, ir jāsargā!
Pirms kāda laika, domājot par Zemessardzes lietām, ienāca prātā pirms 100 gadiem notikušās Ziemassvētku kaujas. Domādams par to puišu varonību, neviļus iedomājos, diez kādā valodā viņi runāja, taču ne vāciski vai krieviski? Ne mirkli nešaubījos, ka viņi runāja viens ar otru latviski! Kā tas būtu šodien? Vai pirms kaujas mēs viens otram vēlējumus teiktu latviski? Es gribētu, lai mani uzmundrina latviski. Un savus biedrus arī varētu atbalstīt tikai latviski. Man jāsaka, ka es neprotu krieviski, jokojot mēdzu teikt, ka neesmu asimilējies Latvijā, jo nevaru pāriet uz krievu valodas lietošanu.
Esot kopā ar jauniešiem gan universitātēs, gan sporta pasākumos, vienmēr novērojama ir viena un tā pati situācija – tiek pāriets uz krievu valodu. Ja grupā ir gan krievi, gan latvieši, vienmēr tiek pāriets uz krievu valodu. Kad krievi atdalās vai aiziet prom, tad atgriežas pie latviešu valodas. Uz jautājumu, kāpēc tā, atbilde ir plecu raustīšana, īsti nav ko teikt.
Saprotiet, man nav nekas pret krievu valodu, tā skan skaisti un ir skaista valoda. Mums vienkārši vajag veicināt saziņu latviešu valodā, jo te ir Latvija!
Esmu šeit dzīvojis nu jau 23 gadus, es nejūtu, ka krievu valoda man būtu
vajadzīga. Tāpēc mani izbrīna un pārsteidz, ka latvieši runā krieviski. Vienīgais, kad izjūtu krievu valodas trūkumu, ir brīdis, kad jāizsauc meistaru, piemēram, elektriķi, bet arī tad kaut kā tieku galā.
Tagad bieži spriež, ko nozīmē būt latvietim un kas ir latvieša identitāte. Vai gan viens no galvenajiem stūrakmeņiem joprojām nav valoda, kura mums ir dota un kurā mums būtu jārunā?
Mans jautājums ir: kāpēc Latvijā latvieši nerunā latviski? Vai tiešām komunikācija latviski norit tik slikti, ka nekā nav iespējams saprasties?
Pētījums par valodu Latvijā apliecina, ka mēs paši esam tie, kuri sarunā priekšroku dod krievu valodai. Pētījuma interpreti saka, ka latvieši ļoti grib uzlabot krievu valodas zināšanas. Bet vai krievi nebūtu pelnījuši iespēju uzlabot latviešu valodas zināšanas? Mēs varētu Ziemassvētkos viņiem dāvināt šādu iespēju – ļaut runāt latviski! Iedrošinot un atbalstot!
Ja mēs no krievholisma izārstētos 6 mēnešu laikā, tad jau ap Jāņiem mēs dzīvotu daudz foršākā un latviskākā Latvijā, ko arī visiem gribu novēlēt Ziemassvētku dāvanā! Poruka rindas, kuras atceros no bērnības “no acīm skūpstot asaras, man svētku drānas uztērpi”, aicina mūs uzvilkt svētku drānas, valodu uzvilkt, uzpucēt un lietot!
Valodiskā telpa ir mūsu atbildība. Ja atbildību deleģējam krievvalodīgajiem, pārmetot, ka viņi nerunā latviski, tad gļēvi izvairāmies no tās. Tad uzņemsimies atbildību un runāsim latviski! Ja to nedarām, tad mums nav itin nekādu tiesību kādam pārmest par nerunāšanu latviski!
Neaizmirstiet un nenododiet savus sapņus! Jūs, kas pielāgojaties citiem, noliedzot paši sevi, arī jūs ilgojaties dzīvot citādi! Jūs drīkstat un varat! Tas nav nekas ārpus mums, tas ir mūsos!
