Tikko redzētais Latgales skaistums un tās piesātinājums ar gara spēka 10
punktiem Baznīcām, lai ko tās mūsdienu cilvēkam nozīmētu, man liek just
pārliecību par to, ko Dievs vienmēr ir gribējis un grib darīt ar ciešanām.
Izbeigt tās! Nav bijis cita vēstījuma kā vien tas, ka mīlestība ir stiprāka
par nāvi! Es to redzēju tik daudzu cilvēku acīs, dzirdēju tik daudzos
dažbrīd skopos vārdos. Ne no viena ne reizi nedzirdēju žēlošanos, ja
stāstīja par bēdām, tad faktu konstatācijas formā. Patiešām, neviens un
neviena nečīkstēja! Varētu domāt, ka Broņislava Martuževa, kura dzimusi
Latgalē, Abrenes apriņķī, pie tam kūtiņā, joprojām ir dzīva un klātesoša.
Tā spīts, ar kuru viņa Abrenes tautastērpā ir stājusies Tā Kunga priekšā,
uzsverot, ka Abreni ir atdevuši tiem, kam tā nepieder, ir sastopama arī
tagad. Viņas pārliecība tur pie ticības Latvijai: “mūsu kaimiņi ir pārāk
lieli un pārāk lieli šovinisti, lai mēs varētu paļauties uz to absolūto,
bezierobežoto demokrātiju. Nebūs tās. Viņi jebkurā brīdī paņems. Lai gan
viņi jau neņem, mēs atdodam. Tai milzu tautai citas domāšanas nav. Viņiem
tāds šķīvja lieluma zemes gabaliņš pie mūsu robežas vienmēr liksies
ārkārtīgi svarīgs.” Bez ilūzijām, bet skaista tik un tā: “Un kamēr trijas
zvaigznes stāv, mēs brīvgrāmatu šķirstām. Un kamēr trijas zvaigznes stāv,
mēs nepiederam šķirstam!”
Mēģinot saprast, ko Latgale manī atraisīja, laikam vistuvāk patiesībai būtu
teikt, ka romantismu. Romantismu joprojām neviens nav izpētījis,
kategorizējis vai precīzi definējis, tomēr tieši tas ir iedvesmojis un
rosinājis tik daudzus māksliniekus, zinātniekus un citus sava ceļa gājējus.
Latgalē ir kaut kas tik smeldzīgi skaists. Esmu laimīgi lepns par to, ka šī
visnotaļ noslēpumainā dāma mīt manā Latvijā.
Latvija un Latgale man tagad liekas tik savstarpēji bagātinošas, ka mieru
nedod jautājums – ko darīt, lai būtu labāk? Ko darīt, lai skaistai meitenei
būtu labāk? Pirmkārt, es to visiem izstāstīšu! Latgale ir brīnišķīga!
Kas gan var mūsos iesēt kaut ko citu un pieķēpāt mūsu ausis? Sofistu**
labākajās tradīcijās iesaiņota un pasniegta informācija, ka mēs esam
slikti, ka mums vienmēr ir sliktāk nekā kaimiņiem, utt., vai tā to iespēs?
Informācija nav zināšanas!
Ja šodien ir slikti, tad rītdienu var celt labāku! Vai atceraties H.K.
Andersena bērnības pasaku par neglīto pīlēnu? Atceraties? Viņu nepieņēma
nedz vistas, nedz pīles. Vien tad, kad viņš bija paguris no nepieņemšanas
un izrauto spalvu sāpēm, tieši tad viņu uzrunāja neparasts skaistums –
gulbji. Jo viņš bija viens no tiem. Viņš bija gulbis!
Ja Latvija spētu sevi nesalīdzināt ar vistām, pīlēm u.c., kas neapšaubāmi
ir ļoti funkcionāli un lietderīgi putni, bet lūkojoties acīs tam, kas
caurvij mūsu tautasdziesmas un Dievnamus, uzdrošinātos ieraudzīt to, kas
viņa pati ir?!
Brauciena lielākā vērtība, manuprāt, ir tas, ka neapstiprinājās mīti un
negatīvie priekšstati par Latgali, tuvākiepazīta, tā izrādījās brīnišķīga
Latvijas daļa, kurā gribas atgriezties, jo laikam ir neiespējami viņā
neiemīlēties. Ja nu Latvijā vajag attīstīt otru valodu, tad tā noteikti ir
latgaliešu valoda. Tas, ka latgaliešiem nav pat savas reģionālās preses
izdevumu latgaliešu valodā, manī izraisa totālu neizpratni par ideju veidot
īpašu krievu TV. Latgaliešu valodā taču neiznāk pat periodika, tikai
nedaudz tiek publicēta daiļliteratūra un pētījumi. Latgale taču ir 1/3 no
Latvijas!
Tātad, par robežām ar Krieviju runājot, joprojām esmu pārliecināts, ka
pazīstamā amerikāņu dzejnieka Roberta Frosta vārdi: “nekad nenojauc sētu,
ja tu nezini, kāpēc tā tika celta”, ir pareizi. Sētai jābūt, tā ir uzcelta
un tā ir apsargāta un droša. Saimniecības zemes ir kārtībā. Nama durvis ir
kārtībā.
Nācijas gods ir nacionālais īpašums un visaugstākā vērtība. Katra mūsu
zemes pēda, katra cilvēka cieņa un gods ir mūsu nacionālais īpašums –
Latvija ir mūsu visaugstākā vērtība.
Liepnā sastaptā veikala Max vadītāja Mudīte, no kuras starot staroja
labestība, dzīves jēgu formulēja vienkārši un skaisti: “ Visi cilvēki ir
radinieki. Ir jādara, lai ir labi.” Nevis lai būtu labi tad, kaut kad, bet
lai ir labi Latvijai šeit un tagad.
* Rasisms ( fr. racisme) ideoloģija un politika, kas balstās uz nostādni, ka
cilvēku rases jau no dabas ir fiziski un garīgi nelīdzvērtīgas, viena rase
ir pārāka par citām un tādēļ daļa cilvēku ir vērtējami augstāk vai zemāk.
** sophisms (lat. Sophisma, gr. Sophisma ‘gudrs paņēmiens, viltība’. Tīša
loģiska kļūda – nepareizs, maldinošs pierādījums vai slēdziens, kas formāli
liekas pareizs.
