Robežu durvis ir drošas, jo viss tiek novērots. Robežpunktu ēkas ir 10
eleganti mūsdienīgas. Latvijas robežu apzīmējošie stabi pašapziņu tiešām
cēla. Tie bija skaisti un balti, ar Latvijas ģerboni vienā pusē un Latvijas
karogu otrā pusē, turklāt katram stabam bija karoga sarkanās krāsas
cepurīte. Tie tiešām bija stalti un cēli salīdzinot ar Krievijas zaļi
sarkani svītrotajiem. Tātad ar namdurvīm viss kārtībā, ceļi labi vai vidēji
labi, tiešām slikts bija tikai viens uz kādu ciemu, izdangāti bija kādi 3
ceļi. Ceļojuma beigās iznāca iepazīties ar robežsargu Andri. Viņš savā
brīvajā dienā tomēr apstājās un painteresējās, ko es te fotogrāfēju.
Atbildēju, ka fotogrāfēju šīs vietas autobusa pieturas nosaukumu
Klementīne, jo tieši tā sauca manu vecmāmiņu. Viņš laipni izskaidroja, ka
vēl 5 metrus tālāk labāk nedoties, jo tam vajadzīga īpaša atļauja. Tātad
robežsargi robežas sargā pat savās brīvdienās. Visskaistākā robeža bija
Piedrujā, kur robeža starp Latviju un Baltkrieviju ir ne vairāk, ne mazāk
kā Daugava. Majestātiska, plaša un pati par sevi plūstoša. Vienā pusē tai
Latvija un Piedruja, otrā Druja un Baltkrievija.
Baznīcu Latgalē ir daudz vairāk nekā veikalu un skolu. Uzzināju, ka sen
atpakaļ Latgalē diezgan dominējošs bijis luterāņu pārsvars un katolicisms
savu tagadējo pārsvaru guvis vien pamazām. Vai latgaliešu garīgums būtu
saistāms ar šo divējādo mantojumu? Bieži bija sastopams modelis ar līdzās
esošiem katoļu un pareizticīgo dievnamiem. Painteresējos vai šīs baznīcas
arī darbojas, lielākoties tās ir dzīvas, priesteri brauc no ciema uz ciemu
un vismaz svētdienās notiek mises un dievkalpojumi. Un Aglonas Bazilika jau
komentārus neprasa. Ja tā var teikt, tad garīguma robežsargi Latgalē ir
nomodā un sargā šīs robežas.
Uztraucoša ir citu robežu neaizsargātība. Informatīvā telpa ir piesātināta
ar informāciju no Krievijas un Baltkrievijas. Turklāt pat vietējās avīzēs
tiek publicēta TV programma ar Krievijas un Baltkrievijas kanāliem. Tas
bieži vien mulsina vecākās paaudzes iedzīvotājus, jo, piemēram, melīgā
informācija par Putina milzīgo pensiju apmēriem, ja to pārrēķina Eur, izkūp
kā dūmi. Tomēr šī dezinformācija darbojas, jo katram vecam cilvēkam līdzās
nav kāds jauns, kurš izskaidrotu.
Iepriecinoša ir vietējo puišu attieksme, kas tomēr fiziski ienaidnieku mūsu
telpā nelaidīs ne par ko. Pardezinformāciju viņi smejoties teic, ka
“jāuzlaiž zāģi”, kas nozīmējot nevēlamās frekvences piesātināt ar
trokšņiem.
baznīcās, nebija sastopams kautkāds viens viedoklis vai izjūta par to kā ir
būt latgalietim un latvietim. Kāds puisis pie alus kausa man stāstīja tā:
“Es esmu latgaliets. Par Latgali kaušos un sitīšos, bet par Rīgu nekad.”
Priesteris, kurš kalpo jau piecus gadus vietā, kur 80% vīriešu dzer, un
draudzē ir varbūt 25 cilvēki ikdienā, svētkos ap 300, teica, ka ir tādi,
kas Latviju mīl un ir tādi, kas ir piesātināti ar Krievijas dezinformāciju,
un domāšana tad iet caur zemi- piesliešos tam, kurš man neatņems zemi.
Aizmirsies, ka vienreiz jau atņēma.
