2016. gada 16. jūnijā likumus mainīja, tagad sievietes oficiāli var būt kara laukā – snaiperes, karotājas intelektuālās informācijas frontē, tankistes u.c. Reālas darbības. Tagad reģistrēties var kā karavīrs, par to maksā, benefices. Pirms tam tā nebija. Brīvprātīgajām agrāk nācās iztikt no savas un draugu kabatas. 1
Daudzas gāja līdzi saviem draugiem. Kaujas laukā radās daudzi pāri. Sievietes paliks tur, kamēr karš beigsies.
“Es neatstāšu Donbasu tāpēc, ka katrs manas zemes metrs ir noklāts ar mūsu puišu asinīm.”
“Es neiešu mājās, kamēr visiem nebūs iespēja atgriezties pie savējiem.”
Sievietes, kuras gaida. Sievietes, kuras iet karā. Un negaida atļauju. Pēdējo reizi kaut ko līdzīgu biju lasījis Linkolna runā pēc Getisburgas kaujas: “Mēs nevaram veltīt – mēs nevaram svētīt- mēs nevaram svaidīt šo zemi. Drošsirdīgie vīri, dzīvie un mirušie, kas šeit cīnījās, jau ir svētījuši to daudz augstākpar mūsu niecīgajām spējām šai svētībai ko pievienot vai atņemt.”
Iepriekšējā karā mums zināmais agresors izmantoja fiziskus paņēmienus, ierīkoja savas militārās nometnes, pēc tam izsūtīšanas, spiegošanas, bads, to visu leģitimizēja ar nelikumīgām vēlēšanām Latvijā, Ukrainā, Krievijā un citur. Šoreiz kara darbības frontē ir tikai daļa no kara. Šoreiz militārās nometnes cenšas ierīkot mūsu galvās. Maijs tuvojas, gan 4., gan 9. Kam teiksim: ”Esi sveicināts?” Manuprāt, nav iespējama kaut kāda labā agresija vai vēl kas labs, ja tas radies no slepkavošanas, zagšanas un varmācības.
Šīs Lieldienu laika nedēļas lika domāt vēl un vēl. Par pretošanos. Par fizisku pretošanos ar ieročiem. Par mīlestību, kura ir spējīga nebēgt no nāves. Par nevardarbīgu pretošanos. Par skautiem un gaidām, šai kustībai šogad Latvijā aprit jau 100 gadu. Tur nemāca šaut. Jaunsargiem iemāca. Kur ir tā robeža, kas leģitimizē vienu vai otru izvēli? Jebkurš spožums izbalē un gaist. Tas, kas paliek pāri ir tas stiprākais. Tas atdzimst un atkal uzzied.
Berlīnes atmiņās – Zviedrijas Karaļa Gustava omulība un Karalienes Silvijas sirsnīgais smaids. Viņu vienkāršā un siltā attieksme pret visiem, arī pret mums, fotografējoties kopā, iedrošina cerību. Vai precīzāk – reanimē cerību uz Eiropas kultūras un garīguma telpas tālāku dzīvotspēju. Pēc tam, kad ir izsāpēts tik daudz kas. Varbūt tieši tas ir mūsu spēks. Tas, kas ir palicis mūsos pēc visām piedzīvotajām kara šausmām, pēckara laika ideoloģijas centieniem pārmēbelēt psihi, trimdā izsāpētām ilgām un tolaik neizturamai nespējai kaut ko mainīt, varbūt tieši tas mazums ir pietiekošs, lai uzdrošinātos atkal mīlēt.
Juris Ulmanis, Dr. sc. admin., zemessargs, uzņēmējs, augstskolas pasniedzējs
