…Mēs satikām daudzas atraitnes. Viens gadījums, kad sievasmāte teica:“Vai tiešām gribat zināt patiesību? Viņš gāja bojā neuzmanības dēļ, nevis ienaidnieka dēļ.” Nejēdzīga nāve.

…Bija 4 bērni, uztaisīja vēl, aizgāja karā un neatgriezās.

…Kāda atraitne negribēja, lai fotografē, jo vīrs bija tikko gājis bojā. Te raudāja, raudāja, raudāja…

…Pārsvarā bija atraitņu mammas. Arī tas tēvs ar kandžu. Ģimenes atbalstu ļoti varēja redzēt, tas bija jūtams. Radinieku un ģimenes atbalsts.

…Lasu, rakstu par ukraiņu sievietēm “Tiesības cīnīties”. Newsweek.

Ukraina beidzot atļāvusi savām sievietēm karot pret prokremliskajiem separātistiem. Tagad tas ir atļauts. Agrāk viņas karoja, atļauju neprasot.
Kāda trīsdesmitgadniece, nevarēdama stāvēt malā, rakstīja par karu. Žurnāliste. Mēģinājusi atgriezties civilajā dzīvē, pēc 3 dienām devās atpakaļ karā. Viņas frontē satiktais draugs jau ir kritis, viņš uzkāpa uz mīnas. Daudzas pilsētiņas pie robežas tagad ir gandrīz tukšas, jo ir karš.

2014. gadā valdība neatļāva sievietēm doties uz fronti. Bija 17 tūkstošu sieviešu, kas to gribēja. Iespējams bija tikai atbalsts, strādājot par mediķi vai administratīvā darbā. Bet bija sievietes, kas gribēja cīnīties. Viņas piebiedrojās nacionālajām paramilitārajām grupām. Brīvprātīgo grupām. To labējam spārnam pagājušajā vasarā bija konflikts ar ukraiņu policiju, jo izpausmes bija pārāk labējas- pret gejiem u.tml.

Reklāma

Sievietes tomēr izmantoja šos grupējumus, neatbalstot pašas idejas, jo tas bija vienīgais veids, kā karot un cīnīties. Nepatika ne svastika, ne tetovējumi.

Pretruna – no vienas puses, atļauja karot, no otras puses, rusofobija un cilvēku slepkavošana. Labēji ekstrēmi.

Kijevai tas nepatika. 2015. gadā prezidents noteica- grupām vai nu jāpievienojas armijai, vai jābeidz pastāvēt. Tāpēc sievietes no šīm grupām nevarēja oficiāli būt armijā, lai to apietu, reģistrējās kā atbalsta personāls un cīnījās tik un tā. Nekāda sakara ar medicīnu viņām nebija, bet tā varēja tikt uz fronti.

Tēmas

Ukraina