Juris Pūce: Siliņas topošās valdības deklarācijas projekts sanācis vēl ūdeņaināks par iepriekšējo 48
Autors: Juris Pūce, Latvijas attīstībai līdzpriekšsēdētājs, Ekonomistu apvienības biedrs
Latvijā top jauna valdība. Vai labāka par iepriekšējo? To mēs nezinām, bet visnotaļ labs priekšvēstnesis atbildei uz šo jautājumu ir valdības deklarācijas jeb tās iecerēto darbu, prioritāro politisko vadlīniju saturs. Vakar beidzot tā tika publiskota. Kopumā Evikas Siliņas (JV) topošās valdības deklarācijas projekts sanācis vēl ūdeņaināks par iepriekšējo. Nekad nebūtu ticējis, ka tas ir iespējams.
Dažas īpaši svarīgas norādes, kas nu, manuprāt, noteikti būtu labojamas.
Inflācija Latvijā ir augstāka nekā vidēji Eiropā, ekonomikā ir recesija, divu gadu laikā cenas ir pieaugušas par trešdaļu, dzīvojam nopietnā dzīves izmaksu krīzē, kur lielam skaitam ģimeņu grūti savilkt galus. Taču deklarācijā nav nevienas idejas ekonomikas stimulēšanai, tikpat kā nekas nav teikts par inflācijas izaicinājumu, kur nu vēl konkrētu, mērķtiecīgu pretinflācijas plānu. Tas ir traki.
Enerģētikas jautājumi deklarācijā noformulēti tik vispārīgi, ka vispār nav skaidrs, ar ko valdība nodarbosies. Uzzinām tikai, ka pie Klimata un enerģētikas ministrijas tagad būs arī vide un KEM sauks par KEVAM. Gadu veidoja un neizveidoja efektīvi funkcionējošu KEM, tagad vēl gadu veidos KEVAM. Reāls izrāviens AER jomā – tikai sapnis. Taču Latvijai vajag konsekventu enerģētikas stratēģiju, kas balstīta vietējos resursos un attīrīta no nevajadzīgas birokrātijas. Gāzi un degvielu vairs no Krievijas nepērkam, bet vai tāpēc esam neatkarīgāki? Latvijas enerģētika vēl joprojām ir ļoti atkarīga no importa. Tas ir nepareizi, īpaši tāpēc, ka mūsu teritorija dod milzīgas iespējas ražot enerģiju no vēja, koksnes, arī no saules un pat atoma.
Neskatoties uz to, ka Latvijas ekonomika jau desmit gadus iepaliek ne tikai no Igaunijas, bet arī no Lietuvas, topošās valdības deklarācijā nav neviena konkrēta uzdevuma investīciju piesaistē. Neviena konkrēta instrumenta. Taču atpalicības iemesli ir meklējami ekonomikas politikā. Turklāt cels nodokļus (tas gan ir apsolīts, labi vismaz, ka tikai vienu reizi). Kā to labklājību sasniegs – acīmredzot topošai valdībai nav nojausmas. Piemēram, Lietuvā katram ministram ir pienākums pierunāt vietējos un ārvalstu investorus investēt tieši Lietuvā. Investoriem faktiski burtiski ir izklāts sarkans paklājs. Latvijā tā vietā valda birokrātijas džungļi – aizvien vairāk prasību, aizvien mazāk valsts pārvaldei intereses par to, kā ekonomikai augt. Vajadzētu anti birokrātijas programmu – palīdzēt Latvijas biznesam, nevis traucēt.
Deklarācijā nav ne vārda arī par darbinieku imigrācijas politiku. Ja nu reiz bija kāda politiska jēga no valdības bez Nacionālās apvienības, tad tā ir šī. Nebūs tātad arī tas. Taču Latvijai ir vajadzīga jauna imigrācijas politika – gudrā veidā jāpiesaista gudri un strādīgi ļaudis, kas palīdzēs audzēt Latvijas ekonomiku. Demogrāfijas negatīvās tendences ir sasniegušas darba tirgu. Investoriem daudzās nozarēs ir maza interese investēt Latvijā. Patērētāju skaits te sarūk, darbiniekus atrast grūti. Izliekoties neredzam, Latvijas ekonomika turpinās atpalikt.
Starp citu, Siliņas topošās valdības deklarācijas projektā nekādā locījumā vai kontekstā nav minēts vārds “reforma”. Droši vien zīmīgi.
Kas patika? Beidzot skaidri kaut kas pateikts par valsts kapitālsabiedrību kotēšanu biržā. Ļoti vispārīgi un nekonkrēti, bet pieminēts kopdzīves regulējums un Stambulas konvencija. 3% valsts aizsardzībai un 2,5% iekšlietām. Latviešu valodu varēs mācīties visi.
Nobeigumā secinājums, ka ekonomikas attīstība, atpalicības mazināšana, apņemšanās kļūt konkurētspējīgākajiem Baltijā, nebūs šīs valdības darba kārtībā. Tāpat kā Krišjānim Kariņam, arī Evikai Siliņai nav atbildes, kā to sasniegt. Šie jautājumi ne tikai netiek atbildēti, visu vasaru ilgušajās valdības veidošanas sarunās tie nav pat tikuši uzdoti.
