Juris Pūce: Latvijā nekavējoties jāizsludina ārkārtējā situācija enerģētikā 0
Pilnībā atteikties no Krievijas gāzes jau šogad, ir principiāls un vienlaikus arī Latvijas ilgtermiņam vienīgais pareizais solis. Tas prasa vairākas izšķiršanās, kā arī skaidru vīziju ilgākam periodam, kurā mums vajadzēs ražot vairāk enerģijas pašiem, sadarboties ar Igauniju, Somiju, Lietuvu un citiem partneriem, kā arī vajadzēs iemācīties būt taupīgākiem. Tāpēc valdībai tuvāko dienu un nedēļu laikā ir jāizšķiras par vairākiem Latvijas nākotnei nozīmīgiem jautājumiem, kas saistīti ar energoresursu – naftas, gāzes, elektrības – pieejamību. Šie lēmumi nav atliekami, jo siltuma un elektroenerģijas ražošana, kas šobrīd lielā mērā ir atkarīga no Krievijas dabasgāzes, nav “pārslēdzama” uz citiem enerģijas resursiem dažu nedēļu vai pāris mēnešu laikā.
Pirmkārt, ir jārēķinās, ka gāzes apgādē mums jāaizmirst par Krievijas kā partnera eksistenci. Ne tikai morālu apsvērumu dēļ, bet arī tāpēc, ka līgt ar agresor-valsti ir pārāk riskanti attiecībā pret gāzes patērētājiem Latvijā. No 1. aprīļa gāze pa cauruļvadu Latvijas virzienā vairs neplūst, taču ir skaidri zināms, ka līdz rudenim Latvijai gāzes pietiks. Tā saucamā Krievijas gāzes “truba” jau labu laiku nav vienīgais gāzes piegādes avots. Klaipēdā ir izveidots t.s. sašķidrinātās gāzes (LNG) terminālis, kurā gāzi var iesūknēt no kuģa, un tālāk – par cauruļvadiem – piegādāt patērētājiem.
Šī pagaidām ir Baltijā vienīgā gāzes piegādes alternatīva un esošajā situācijā ir skaidrs, ka ar to nebūs pietiekami. Ir vajadzīgs vismaz vēl viens sašķidrinātās gāzes jeb LNG terminālis, pie tam jau pavisam drīz – ja šajā apkures sezonā varam būt salīdzinoši mierīgi, nākamajai būs vajadzīgs jaudīgs un stabils gāzes piegādes avots. Pašlaik izskatās, ka visātrāk realizējamais ir LNG termināļa projekts Paldiskos, Igaunijā (kopā ar Somiju), bet tālākā nākotnē Latvijai būtu jādomā pašai par savu termināli. Ar šiem soļiem vajadzētu būt gana, lai nodrošinātu stabilu un no Krievijas pilnībā neatkarīgu gāzes apgādi Latvijai.
Otrkārt, mums jāņem vērā, ka gāzes apjoms reģionā būs ierobežots un to, ka gāzes cena būs augsta, tas nozīmē, ka mums ir jāsamazina gāzes patēriņš. Gāzi var aizstāt ar citiem energoresursiem, piemēram, mūsu pašu saražoto vēja enerģiju. Valdībā ir atbalstīta VARAM programma, kas paredz atbalstu saules paneļu, vēja ģeneratoru un citiem alternatīvās enerģijas risinājumiem, kā arī programma, kas būtiski samazina birokrātiskās prasības vēja parku izveidei. Tas mazinās mūsu atkarību no gāzes, bet ir jāsper arī nākamais solis. Runa ir par gāzes patēriņa samazināšanu centralizētajās apkures sistēmās daudzdzīvokļu mājām, kam vajadzīgi papildus līdzekļi un efektīvi atbalsta pasākumi.
Treškārt, ir jāņem vērā, ka dabagāzes piegādes pārtraukšana ir tikai pirmais solis. Krievija var atslēgt Baltijas valstis no t.s. BRELL elektroapgādes loka (kopš PSRS laikiem esam vienotā elektroapgādes tīklā ar Krieviju un Baltkrieviju). Lai arī esam gatavojušies no 2025. gada pilnībā “pieslēgties” Eiropas elektroapgādes sistēmai, ir skaidrs, ka tas būs jāizdara daudz ātrāk, vai pat nekavējoties.
Pēdējais, bet ne noslēdzošais problēmu loks varētu būt saistīts ar degvielas pieejamību, kur valdībai jāgatavojas spert neordināri soļi, nodrošinot ar degvielu nozares, kur tā ir kritiski svarīga. Viss iepriekš minētais liecina, ka būtu nopietni jāapsver enerģētiskās krīzes izsludināšana, kas ļautu valdībai noteikt energoapgādes prioritātes, kā arī ārkārtējās situācijas enerģētikā izsludināšana, kas ļautu atcelt noslēgtos līgumus gan par gāzes apgādi, gan citur enerģētikā. Tas ļautu rīkoties daudz ātrāk un izlēmīgāk, jo šobrīd mēs vēl nezinām, kā attīstīsies situācija, kādi lēmumi būs jāpieņem, un cik maz laika mums būs šo lēmumu pieņemšanai.
Jāapzinās, ka ikvienam no mums ir nepieciešams pārskatīt savus ikdienas ieradumus gāzes, elektronenerģijas un degvielas patēriņā, tādējādi jau tagad mēs visi, varam spert nozīmīgu soli pretī Latvijas enerģētiskajai neatkarībai, jo tā ir mūsu cena, kuru maksājam par Krievijas karu Ukrainā. Tikmēr varu apstiprināt, ka valsts līmenī notiek aktīvs darbs pie vidēja un ilgtermiņa risinājumu ieviešanas nodrošinot enerģētisko stabilitāti valstī un reģionā.
