Juris Pūce: Krīzi enerģētikā var pārvarēt, tikai nepieciešama rīcība 44
Enerģētikai jābūt Latvijas valdības dienaskārtības pamatā. Ir steidzami vajadzīgas gan atbalsta programmas Latvijas ģimenēm, lai tās tiktu galā ar energoresursu cenu kāpumu, gan mērķtiecīga un ļoti steidzama programma enerģētikas sektora pārveidei. Latvijai vajag jaunu enerģētikas politiku un vajag nekavējoties.
Tālāk dažas manas tēzes, kas būtu darāms.
Enerģētisko resursu cenas – gan degvielas, gan dabasgāzes, gan šķeldas, kokskaidu granulu un malkas un ne tikai – pieaug jau vairāk nekā gadu. Latvijas ģimenes ir vidēji trūcīgākas nekā citās Eiropas Savienības valstīs, tāpēc ģimeņu izdevumos apkurei, elektrībai un transportam ir daudz lielāks īpatsvars, nekā citviet. Latvijas iedzīvotājiem tāpēc ir grūtāk piemēroties izmaksu kāpumam, daudzi jo daudzi cenu kāpumu izjūt ļoti sāpīgi. Valsts atbalsts Latvijas ģimenēm bija un ir ļoti nepieciešams. Jau iepriekšējā ziemā Latvijas valdība plaši atbalstīja Latvijas ģimenes. Plašs atbalsts būs nepieciešams arī šoziem, visticamāk arī 2023./2024. apkures sezonā.
Pēc plašām diskusijām koalīcijā valdība 22.jūnijā vienojās par atbalsta paketi iedzīvotājiem. Jāsaka, ka uz šodienu spēkā ir stājies tikai viens no pasākumiem, kas bija šajā programma – ātrāka pensiju indeksācija, kuru turklāt, pateicoties Attīstībai/Par frakcijas uzstājībai, izdevās Saeimā panākt pat 2 mēnešus ātrāk nekā likumā pastāvīgi paredzēts.
Citi pasākumi vēl gaida likuma grozījumus, kurus vēl tikai skatīs valdība un uzreiz pēc tam Saeima.
Kas ir labs valdības atbalstītajā atbalsta pakotnē?
Pirmkārt, atbalstu sajutīs gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs, bet visvairāk trūcīgākie. Īpaši svarīgs ir iecerētais nopietnais atbalsta pieaugums mājokļa pabalstam, kuru iecerēts attiecināt ne tikai uz vistrūcīgākajiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tas būs pieejams arī cilvēkiem ar vidējiem un nedaudz mazākiem par vidējiem ienākumiem.
Attīstībai/Par gan aicinās mājokļa pabalsta paplašināšanu attiecināt vēl plašāku iedzīvotāju loku, lai tādas mazāk aizsargātas iedzīvotāju grupas kā vientuļi pensionāri vai ģimenes ar vairākiem bērniem sajustu lielāku atbalstu no valsts un pašvaldību puses.
Otrkārt, piedāvājums paredz līdzvērtīgu atbalsta līmeni visiem kurināmā veidiem. Atbalstu izjutīs gan tie, kas dzīvo centralizēti apkurinātās ēkās, gan tie, kas apkurina savu mājokli paši. Nopietnākais trūkums valdības 22.jūnija lēmumā bija atbalsta trūkums tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas apkurina savu mājokli ar malku. 22.jūnija lēmuma sagatavošanā diemžēl mums vēl neizdevās pārliecināt vienu mūsu koalīcijas partneri, ka šāds atbalsts ir ļoti nepieciešams. Tomēr secīgais vairāku nedēļu darbs ar likumprojektu ir bijis sekmīgs tai ziņā, ka izdevās izcīnīt to, ka arī tie, kas apkurina mājokli ar malku, varēs saņemt atbalstu no valsts. Malkas cena gada laikā ir pieaugusi vairākas reizes, atbalsts ir patiešām nepieciešams.
Pirmdien koalīcijas sanāksmē uzstāsim uz to, lai šo atbalstu varētu saņemt visi tie, kas malku šovasar jau nopirkuši. Papildus jaunas birokrātiskas prasības pēc čeku uzrādīšanas ir derīgas miera laikam, nevis šāda līmeņa krīzes situācijā. Valstij un pašvaldībām ir jāspēj būt elastīgākam un piemēroties iedzīvotājiem.
Vai jaunais atbalsta pasākumu kopums, kuru visticamāk tuvāko dienu laikā atbalstīsim, būs pietiekams? Manuprāt, godīgi ir jāsaka, ka vēl nezinām. Enerģētisko resursu tirgus ir ļoti nestabils, pastāv lielas cenu svārstības un biežas bažas par to, vai vispār enerģētiskie resursi (Latvijas gadījumā īpaši – dabasgāze) pietiks, tāpēc šobrīd tikai īpaši drosmīgais teiktu, ka zinās, kāda enerģētikā situācija būs, piemēram, janvārī vai aprīlī. Visticamāk, ka būs vēl jālemj par jauniem atbalsta pasākumiem. Valdībai ir jāveic intensīvs situācijas monitorings, īpaši to, kāda situācija ir trūcīgākajai sabiedrības daļai, un jāpalīdz negaidot, ka situācija sasniedz jau problemātiskus apmērus.
Taču ar atbalsta programmām nepietiek. Tie ir īstermiņa pasākumi, kurus valdība ievieš, lai iedzīvotājiem būtu nedaudz vieglāk tikt galā ar negaidīti lielajām enerģijas cenu izmaiņām. Tomēr vienlaikus valdībai ir godīgi jāsaka gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem – lēta importēta kurināmā laiks ir beidzies. Latvijai steidzami ir vajadzīga izlēmīga enerģētikas politika, kas palīdzētu Latvijas sabiedrībai un ekonomikai piemēroties jaunajiem apstākļiem.
Mans priekšlikums ir piecu soļu plāns nekavējošai rīcībai.
1. Energoefektivitāte, energoefektivitāte un energoefektivitāte!
Katra kilovatstunda, kuru neiztērējam, ir ietaupījums maciņam, ietaupījums ekonomikai un ietaupījums valstij. Latvijai līdz šim nav veicies ar ēku siltināšanu – procedūras atbalsta saņemšanai ir pārāk sarežģītas, cilvēku motivācija par zemu un atbalsta piešķiršana daudz par lēnu. Šobrīd Latvijā nestrādā neviena daudzdzīvokļu māju siltināšanas programma, jo Altum gaida Eiropas Komisijas saskaņojumu. Manuprāt, ieguvumi valstij no strādājošas atbalsta programmas ir par lielu, lai tagad uz kaut ko gaidītu. Ir jāiet uz risku, jāpalaiž programma un tad vajadzības gadījumā tā jākoriģē, ja Eiropas Komisija to prasīs. Nav taču šaubu, ka siltināšanas programmu kopumā EK atbalstīs, tātad risks sanāk ļoti neliels, bet ieguvumi salīdzinoši lieli.
Turklāt jānoņem birokrātiskās barjeras siltināšanai – vienkāršāka balsošana iedzīvotāju sapulcēs, plašāks atbalsta ESKO un PESKO, daudz daudz daudz ātrāka lēmumu pieņemšana Altum (Altum jāuzdod procedūras pārveidot tā, lai Altum lēmums būtu 2 nedēļu laikā pēc pieteikuma saņemšanas).
Jāsiltina ir arī privātmājas, valsts un pašvaldību ēkas, ražotnes un biroju ēkas. Valdībai jāapņemas, ka 3 mēnešu laikā būs strādājošas un pietiekamas atbalsta programmas visu ēku siltināšanai. Eiropas fondu nauda šim nolūkam ir pietiekama, vajag tikai daudz ātrāk uzsākt programmu īstenošanu. Rūpniecībā energoefektivitātes programmai jābūt tēmētai arī uz ražošanas iekārtu nomaiņu, īpaši atbalstot visus gadījumus, kur ar dabasgāzi kurināmu iekārtu nomaina cita tehnoloģija.
2. Prom no gāzes apkurē!
Latvijas atkarība no dabasgāzes kā kurināmā ir daudz kritizēta no valsts drošības viedokļa. Daudzu gadu garumā tā vairoja Latvijas ekonomisku atkarību no neprognozējamas kaimiņvalsts, kas nekautrējoties izmantoja dabasgāzi kā politiskas ietekmes rīku. Šodien šim spēcīgajam argumentam ir pievienojies vēl viens – dabasgāzes cena ir un turpmāk pamatā būs augsta. Nav neviena saprātīga argumenta, kāpēc Latvijas apkures vajadzības balstīt dabasgāzē, pat ja to vairs neimportēsim no Krievijas, bet citām pasaules valstīm. Apkurē ir jāpāriet uz vietējo kurināmo un vairāk jāizmanto siltuma ieguvei bez kurināmā tehnoloģijas.
Centralizētajās apkures sistēmās ir zināmi visi apkures katli, kas vēl izmanto dabasgāzi. Valdībai ir jāuzdod visiem siltumapgādes uzņēmumiem gada laikā aizstāt tos ar vietējo kurināmo. Bez šķeldas (kas pamatoti ir bijis un būs galvenais dabasgāzes aizstājējs centralizētajā apkurē) vēl neizmantots potenciāls ir sadzīves atkritumu reģenerācijai, tāpat plašāk ir jāizmanto saules kolektori un citas AER tehnoloģijas.
Saeimā šobrīd izskatīšanā ir likums par vēja enerģijas iekārtu uzstādīšanas birokrātisko prasību samazināšanu. Es esmu iesniedzis savus priekšlikumus, lai minētās prasības attiektos arī uz visiem gadījumiem, kur centralizētajā apkurē aizstāj dabasgāzi ar citu apkures veidu. Diemžēl likums virzās pārāk lēni, tas Saeimai ir jāpieņem septembra sākumā, lai siltumapgādes uzņēmumi paspēj līdz nākamai apkures sezonai darbus paveikt.
Līdzīgi no dabasgāzes jāatsakās arī individuālajā apkurē. Šobrīd jau sekmīgi strādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijae atbalsta programmai pārejai prom no individuālās apkures ar dabasgāzi. Interese ir milzīga, taču Sadales tīkla nepārdomātie paziņojumi par reidiem uz privātmājām ar uzstādītiem saules paneļiem kavē privātpersonu interesi. Arī Sadales tīklam jāsaprot, ka tas ir visu mūsu kopējs uzdevums tikt prom no energoapgādes riskiem, kurus rada dabasgāzes lietošana apkurē. Konsultēt vispirms – pirms kāda laika bija tāds sauklis valsts pārvaldei, tas būtu jāizvirza par saukli arī Sadales tīklam.
3. Daudz vairāk vietēji saražotas elektrības
Elektroenerģijas cenu Baltijas valstīs nosaka birža, taču tajā milzīga ietekme ir elektroenerģijai, kas saražota no dabasgāzes. Dabasgāze tagad ir dārga, elektroenerģijas cenas tāpēc ir ļoti augstas. Ar šādām elektroenerģijas cenām varam necerēt Latvijai piesaistīt investīcijas rūpniecībai. Elektroenerģijas pieprasījums ir diezgan stabils, tātad ir skaidrs, kādā veidā panākt elektroenerģijas cenu samazināšanos – ir jāuzbūvē daudz vairāk vietēju elektroenerģijas ražošanas objektu. Nopietnu vietēju un ārvalstu investoru interese ir milzīga. Latvijā dažādās attīstības stadijās ir simtiem megavatu vēju un saules elektrostaciju projekti. Bankas labprāt šādiem projektiem aizdod naudu, investīciju fondi labprāt iegulda to kapitālā. Vēja un saules enerģijas attīstībai vairs nevajag obligātā iepirkuma – ražošanas izmaksas ir krietni samazinājušās.
Ir vajadzīgs pilnīgi cits valsts atbalsts – beigt stāvēt ceļā tik derīgām privātām investīcijām. Ir absurdi, ka privātiem investoriem gadiem ir jātiesājas par iespēju uzbūvēt vēja elektrostaciju. Ir murgaini, ka Augstsprieguma tīkls tagad pēkšņi ir izdomājis, ka gadiem ielaistā viņu problēma ar fiktīvi pierezervētām elektroenerģijas jaudām, ir jārisina vispār atsakot jaunu jaudu pieslēgšanu tīklam.
Saeimā, kā jau teicu, ir izskatīšanā likums par birokrātisko procedūru atvieglošanu. Tas jāpieņem steidzami. Vienlaikus valdībai ir jāuzdod Augstsprieguma tīklam nodrošināt to, ka divu gadu laikā tīklam varētu pieslēgt līdz pat 2000 MW jaunu saules un vēja elektrostaciju. Investoru (ieskaitot ļoti vajadzīgo Latvenergo un Latvijas valsts mežu kopprojektu) interese tam atbilst, valstij ir jāspēj netraucēt šīm investīcijām notikt.
Šāds jauns elektroenerģijas ražošanas apjoms nodrošinās jaunu cenas līdzsvaru tirgū, patērētāji būs milzīgu ieguvēji, turklāt tas notiks bez jebkādiem OIK.
4. Savs LNG termināls
Vidējā termiņā (tuvākos 10-15 gadus) bāzes patēriņu vēl tikai ar atjaunīgām tehnoloģijām nodrošināt nevarēs. Energoapgādes drošības pamats (it īpaši pēc Latvijas un Baltijas elektrotīklu atvienošanas no Krievijas un Baltkrievijas tīkliem) būs Rīgas termoelektrocentrāle, kuru darbina dabasgāze. Arī daļa no rūpniecības turpinās patērēt gāzi industriāliem mērķiem. Taču pirkt gāzi no Krievijas Latvija vairs nedrīkst ne tikai morāli ētisku apsvērumu dēļ, bet arī politiski un ekonomiski. Tātad gāze mazākā apmērā kā līdz šim, bet būs japiegādā sašķidrinātā veidā no citām dabasgāzes ieguves valstīm. Atkarība no viena piegādes termināļa Klaipēdā nav laba – tehniskas problēmas, tirgus konjunktūra un starpvalstu sadarbības problēmas var radīt riskus energoapgādes drošumam. Latvijai ir nepieciešams savs sašķidrinātās gāzes piegādes termināls. Turklāt arī te ir novērojama investoru interese, taču tā vietā lai pieņemtu lēmumu un ļautu investoriem ieguldīt naudu, Latvijas valdība ir atlikusi lēmuma pieņemšanu par vairākiem mēnešiem. Ja gribam jau 2023.gada ziemā saņemt gāzi no savq LNG termināla, tad valdībai nekavējoties ir jāļauj investoriem uzsākt celtniecību. Mērens valsts atbalsts šādam projektam ir atbalstāms, jo tas garantēs energoapgādes drošumu uz 10 un vairāk gadiem.
5. Uzsākt nākotnes ilgtermiņa enerģētikas sistēmas attīstības projektus
Ilgtermiņā (pēc vairāk nekā 10 gadiem) Latvijaw energoapgādes sistēmai vajadzēs daudz vairāk gan elektroenerģijas ražošanas jaudu (augs patēriņš transportam pamatā pārejot uz elektroenerģiju), gan enerģijas uzkrāšanas iespēju. Jaunajā, Zaļā kursa ekonomikā Latvija var būt enerģijas lielvalsts. Latvijā var un vajag ražot un uzkrāt “zaļo” ūdeņradi, Latvijā var un vajag izmantot “mazās” kodolenerģijas potenciālu. Latvija var būt enerģētikas nākotnes tehnoloģiju ražošanas valsts. Nekavējoties ir jāuzsāk un valstij jāatbalsta izpētes un sagatavošanās projekti šāda enerģētikas un ekonomikas izaugsmes potenciāla izmantošanai. Valdībai būtu jāpieņem stratēģija ilgtermiņa attīstībai, tai ir vajadzīgs plašs enerģijas patērētāju atbalsts. Nav pēdējo 20 gadu laikā bijis labvēlīgāks laiks šādu lēmumu pieņemšanai.
Tagad ir laiks rīkoties. Rīkoties droši, kompetenti un ātri.
