Gada cilvēki 2019. Pūce atvēzējies, jo spēj novērtēt varu 2
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (“Attīstībai/Par”) spēj novērtēt varu. Atšķirībā no daudziem jaunajiem politiķiem, kuriem vara, tā teikt, “iekrita klēpī”, pateicoties tādiem spilgtiem sarakstu līderiem kā Juta Strīķe un Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija) vai Artuss Kaimiņš un Aldis Gobzems (toreiz abi pārstāvēja partiju “KPV LV”), Pūce pats bija līderis.
Lai nonāktu varā, viņš kopā ar politisko domubiedru Edgaru Jaunupu ieguldīja ļoti lielu darbu, jo viņa vadītās partijas “Latvijas attīstībai” reitings pat nesasniedza 2%. Viņi pārliecināja “Kustības Par!” līderi Danielu Pavļutu par kopīgu startu vēlēšanās un pārvilināja no “Vienotības” premjera kandidātu, pašreizējo aizsardzības ministru Arti Pabriku.
Tagad jau Pūce pats kā viens no jaudīgākajiem šīs valdības ministriem partijā tiekot uzlūkots kā premjera kandidāts.
Viņu nespēj satricināt politiskās neveiksmes, juristu šaubas par steigā virzītām iniciatīvām, pašvaldību protesti nemierā ar dialoga trūkumu novadu reformas īstenošanas gaitā, ne ielu malās garā ķēdē izvietotā smagā tehnika pirms ministra ierašanās Rūjienā. Viņu nespēj nokausēt arī iedzīvotāju asie jautājumi vairāku stundu garumā.
Atšķirībā no priekšgājējiem Edmunda Sprūdža (Reformu partija), kurš jau 11. Saeimā cerēja pabeigt pašvaldību reformu, un Kaspara Gerharda (Nacionālā apvienība), kurš to pašu gribēja izdarīt 12. Saeimā, ierosinot arī Rīgas domes atlaišanu, Pūce ir ticis vistālāk. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, kas nosaka novadu skaitu, jau ir Saeimā.
Plānots pieņemt arī Rīgas domes atlaišanas likumu. Kā viens, tā otrs projekts, visticamāk, nav sagatavots tikai tāpēc, lai valstij būtu labāk.
Tie varētu būt vērsti arī uz partijas politiskās ietekmes nostiprināšanu.
Ja Rīgā būs jaunas vēlēšanas, “AP” tajās startēs jau no labākām pozīcijām nekā pirms diviem gadiem. Ja Latvijā būs apmēram 40 lieli novadi, “AP”, kas tikpat kā nav pārstāvēta reģionos, ir izredzes samazināt novados Zaļo un zemnieku savienības ietekmi un kā varas partijai piesaistīt jaunus cilvēkus sev.
Vaicāts, kurā no novadiem Pūce gribētu dzīvot, ministram uz mēles bija atbilde: “Ogres novada Tīnūžos, kas tagad ir Ikšķiles pašvaldībā.” Taču viņš tomēr atturējās no replikas par novadu, kas ieies vēsturē kā viens no tiem, kurš izrādīja vislielāko pretestību ministram un pašvaldības pievienošanai Ogrei.
Cik lielā mērā jūsu sākotnējie priekšstati par sagaidāmo ministra amatā sakrīt ar to, kāds ir bijis šīs gads?
J. Pūce: Par administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu man pārsteigumu nav. Es biju novērtējis tai veltāmo laiku, bet nebiju domājis, ka tāds darba apjoms būs saistīts ar pašvaldību darba uzraudzību. Īpaši daudz uzmanības bija jāvelta Rīgai, bet – ne tikai. Mums arī vajadzēja ievērojami efektivizēt pašvaldību uzraudzības sistēmu.
Taču esmu bijis valsts sekretārs [Ekonomikas ministrijā] un aptuveni zināju, ko nozīmē būt ministram. Tas atkarīgs arī no katra ministra personības. Ir ministri, kas zirgus nedzen uz priekšu, un ir tādi, kas cenšas izdarīt vairāk. Esmu cilvēks, kas teicas izdarīt iespējami vairāk tajā laikā, kas šajā amatā katram ir lemts.
Kā jūsu pieņemtie lēmumi par pašvaldību apvienošanu un Rīgas domes atlaišanu varētu ietekmēt jūsu politisko karjeru?
Ir skaidrs, ka šādi lēmumi sabiedrībā tiek pretrunīgi vērtēti. Vienmēr ir kāds, kam asākas darbības patīk, un tādi, kam nepatīk. Man ir svarīgi uzturēt aktīvu kalendāru un piedāvāt reformas. Ja es to nedarītu, uzskatītu, ka esmu neveiksmīgs ministrs. Tāpēc es to daru un ticu tam, ko daru. Tas ir mans iekšējais profesionālais novērtējums. Tas motivē. Ir arī gandarījums, ka tev ir izdevies panākt kaut ko labu.
Reģionālajās vizītēs esat iepazinis daudzas pašvaldības. Kurā no tām jūs gribētu dzīvot, ja tāda iespēja būtu?
Es dzīvoju Rīgā. Latvijā ir daudzas skaistas vietas un daudzi sirsnīgi un patīkami cilvēki. Tikšanās ar deputātiem bija dažādi emocionāli lādētas, bija arī ļoti negatīvas tikšanās.
Taču, tiekoties ar iedzīvotājiem, katrā reizē beigās cilvēki stāv rindiņā, lai paustu savu viedokli.
Man patika daudzās vietās. Kādus desmit gadus nebiju bijis Aglonā un redzēju, kāds tur ir progress. Tur ir skaisti, sakārtoti un interesanti. Man ļoti patika Apē. Nav vienas vietas, kas būtu īpaša favorīte. Taču es redzu – Latvijas sabiedrība nav apātijā, un nav tā, ka tā negribētu piedalīties valsts lietās. Tā ir ieinteresēta, tā rūpējas par valsti, grib valstij labus rezultātus. Par to varu just tikai prieku.
