Juris Mālakalns: Mēs, meža īpašnieki, vienmēr esam bijuši ieinteresēti meža saudzēšanā, ilgtspējīgā apsaimniekošanā un dabas vērtību saglabāšanā 5
Līga Bulmeistere, žurnāls ” Baltijas Koks”
2022. gada 1. decembrī uz Meža nozares gada balvas Zelta čiekurs 2022 pasniegšanu pulcējās un tika apbalvoti cilvēki, kuru ilggadējais darbs devis ieguldījumu Latvijas meža nozares attīstībā. Šie cilvēki ir tie, kuri īpašas uzslavas, augstas atzinības negaida, bet viņu galvenā motivācija un dzinulis dzīvē ir darbs, par ko deg sirds. Viens no šādiem cilvēkiem, kurš pērnā gada nogalē ieguva balvu Zelta čiekurs 2022 kategorijā par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, ir Juris Mālakalns.
Mežsaimnieks otrajā paaudzē
Ar mežsaimnieku Juri Mālakalnu sarunājamies teju gadumijas pirmssvētku noskaņās, kad darāmā daudz, taču Jurim vienmēr ir laiks aprunāties par savu dzīves stihiju – mežu.
Mālakalna īpašums Taurupes atrodas Kalsnavas apkārtnē. Pateicoties saviem vecākiem mežsaimniekiem, Juris ar mežu un tā apsaimniekošanu ir saistīts jau kopš bērnības. Vecāki bija mežkopji meža pētīšanas stacijā jau kopš septiņdesmitajiem gadiem un savu interesi par mežu nodeva dēlam. Mālakalns pēc izglītības ir mežsaimniecības inženieris un uzkrājis meža apsaimniekošanas pieredzi jau vairāk nekā 26 gadus. Viņa īpašumā dominē sausieņu meža tipi, kur valdošās sugas ir egle, bērzs un skaistas priežu audzes. Atminoties savu sasaisti ar mežu, Mālakalns uzskata, ka nopietnākais ceļs uz sava meža apsaimniekošanu sākās 1994. gadā, kad varēja pieteikties uz brīvajiem zemes gabaliem un tos privatizēt par sertifikātiem. Profesionālo karjeru nozarē Mālakalns sāka, būdams mežsargs, mežzinis, nedaudz pastrādāja arī privātajā struktūrā, bet kopš VAS Latvijas valsts meži (LVM) dibināšanas visus šos gadus ir LVM darbinieks.
Deviņdesmito gadu ainas – vectēva mežs pret importa auto
Kopš Latvija neatkarības atgūšanas, kad 90. gados daudzi atguva savus īpašumus, daudz kas mainījies uz labu. Kad pēc padomju gadiem radās iespēja atgūt dzimtas īpašumus, ne viens vien radu pulks sagāja naidā, bet citi cilvēciskā apjukumā ar pēkšņi iegūto mantu nepieņēma tos izsvērtākos lēmumus. Skarbajos deviņdesmitajos cilvēkiem nebija pieredzes, trūka zināšanu, bet kārdinājumu un negodprātīgu ļaužu, kas tīkoja iedzīvoties uz cita mantas rēķina, netrūka. Un tad veidojās situācijas, kad vectēva kādreiz stādīto mežu dzimtas pēcteči vieglu roku mēdza iemainīt pret importa auto vai citām luksusa precēm. Deviņdesmitajos gados gāja raibi, jo cilvēki, izrāvušies no komunisma valgiem, nespēja novērtēt mežu kā resursu ilgtermiņā. Kā vērtību nākamajām paaudzēm. Šobrīd, par laimi, situācija ir mainījusies uz labo pusi un meža īpašumus apsaimnieko tie, kuriem tas interesē un patīk un kuri prot to darīt. Vērojama tendence, kas satrauc sabiedrību, ka meži konsolidējas lielu īpašnieku rokās, samazinās meža īpašnieku skaits. Pozitīvais ir tas, ka augusi meža apsaimniekošanas profesionalitāte un attieksme pret meža augšanas ciklu. Īpašnieki domā par meža atjaunošanu, kopšanu un meža produktivitātes pieaugumu. Ir organizācijas, kas strādā pie normatīvo aktu iniciatīvām, sadarbojas ar Saeimu, ministriju, tur roku uz pulsa par Eiropas atbalsta mehānismu piesaisti nozarei. Tas viss vieš optimismu, ka dodamies pareizā virzienā, īpaši atskatoties uz to, kā bija pirms divdesmit trīsdesmit gadiem.
Toreiz apsaimniekošanas metodes bija citas un sekas jūtam arī šodien. Joprojām lielākie izaicinājumi meža nozarē ir padomju laikos pieļautās kļūdas kūdreņu apsaimniekošanā un mizgraužu postījumi. Juris Mālakalns katru apgabalu izvērtē individuāli, deviņdesmit piecos procentos gadījumu mežu atjaunojot ar egli, bērzu, priedi un melnalksni. Tāpat kā cilvēkam arī kokam, lai tas justos labi un augtu dižs, vajadzīga īstā vieta.
Meža īpašnieks nav dabas ļaundaris
Sarunā ar Juri jūtams sarūgtinājums par sabiedrības un dažu zaļo organizāciju agresīvo nostāju pret mežsaimniekiem, dažkārt tos padarot par ļaundariem ar motorzāģi rokās, kas, ātras peļņas apdullināti, dodas cīņā pret līdzcilvēku iemīļotajām ogu, sēņu, pastaigu vietām, posta ainavu un nicina dabu. Tāda attieksme patiesi skumdina, jo tā nav patiesība.
Cerams, ar laiku izdosies mainīt dabas aizsardzības pārstāvju un mežsaimnieku savstarpējās attiecības uz labo pusi un būs cieņpilns un konstruktīvs dialogs. Zaļā flanga un mežsaimnieku samierināšanai tagad varbūt arī nav labākais laiks, jo Eiropas zaļā kursa aktivitātes nereti saved ragos dažādu nozaru pārstāvjus. Pareizais ceļš, lai mainītu sabiedrības attieksmi un savā starpā nekonfrontētu cilvēkus, ir bērnu izglītošana. Skolēnu ekspedīcijas, meža dienas un citas aktivitātes, cenšoties savu zināšanu bagāžu nodot skolotājiem. Lai viņi nestu savu pieredzi bērniem, kuri savukārt šo zaļo gaismu nodotu ģimenēs.
«Mēs, meža īpašnieki, esam vienmēr bijuši ieinteresēti meža saudzēšanā, ilgtspējīgā apsaimniekošanā, mums arī ir tuvas dabas vērtības. Tomēr skumji, ka atsevišķās sabiedrības daļās regulāri tiek kultivēts viedoklis, ka meža īpašnieks ir ienaidnieks. Nē, meža īpašnieks nav dabas ļaundaris,» Mālakalns ieskicē arī akūtu problemātiku, ka būtu gatavs, tāpat kā daudzi citi meža īpašnieki, sargāt mežu vēl vairāk, bet tad beidzot jāsakārto kompensāciju mehānisms. Kompensācijām jābūt tādām, kas nosedz meža apsaimniekošanas izdevumus un neiegūto labumu. Šobrīd kompensācijas drīzāk ir simboliskas.
2018. gadā Latvijā sākās dabas skaitīšana, kas ilga trīs gadus, bet Mālakalns tās rezultātus gaidīja bez bažām, jo uzskatīja, ka meža kopšana veikta pēc labākās sirdsapziņas. Pats savā mežā bija apzinājis dabas vērtības, piemēram, aptuveni simt sešdesmit gadu vecu ozolu mežu, kam pievērsa īpašu uzmanību.
Beidzoties dabas skaitīšanai, viņš kā īpašnieks tika informēts, ka vienā no īpašumiem, kur atradās egļu uzkalns, esot lakstaugiem vērtīgs egļu mežs. Atbildot uz vēstuli, Juris nosprieda, ka būtu labi arī nodot informāciju par to, kā šis mežs veidojies pēc īpašuma nonākšanas viņa rīcībā, kādi darbi tajā veikti. Īsā aprakstā tika pausts, ka 1996. gadā šajā zonā bija nekopts, kritalām pilns baltalkšņu mežs, kura otrajā stāvā bija egļu mežs. Alkšņi tika izņemti ārā un atstātas tikai egles, veidojot biotopu, kāds tas izskatās tagad. Attieksme, kas tika pausta atbildē uz sniegto papildu informāciju, nepatīkami pārsteidza. Īpašnieks tika nostrostēts bargā tonī, ka ar savu darbību savulaik veicis būtisku nodarījumu biotopam. Kad saimnieks, kas gadu desmitiem pēc labākās sirdsapziņas kopis mežu un labu gribot atklāti par to informējis dabas uzraugošo institūciju, saņem nosodījumu, ka tas bijis posta darbs, tad kaut kas aizķer dvēseli.
Mālakalns patiesi tic, ka būs diena, kad meža īpašnieki un apsaimniekotāji ar dabas pārstāvjiem spēs sēdēt un cieņpilni sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu.
Pandēmiju pārlaiž, stādot mežu
Mālakalns ikdienā pārrauga un apsaimnieko vairāk nekā 500 hektārus meža, daļa no tā ir kopīpašums ar māsu. Viens no darbiem, ko mērķtiecīgi plāno, ir meliorācijas grāvju tīrīšana vismaz 3–4 kilometru garumā. Diemžēl ar to nodarbojas maz īpašnieku. Tas ir dārgi, taču vajadzīgi. Aptuveni 98% no audzēm, ko gadā nocērt, tiek apmežoti ar selekcionētu stādmateriālu. Tas ir attaisnojies, jo pirmās cirsmas, kas stādītas 1997. gadā, jau devušas pirmo ražu.
Īpaši mīļš gadalaiks ir pavasaris. Agrā pavasarī Jurim dienas sākas agri – jau pirms sešiem viņš ir mežā ar stādiem, lai jau pirms darba cēliena parūpētos par to, lai mežs turpinās. Juris pats ik gadu vidēji iestāda 20 000–25 000 stādu. Pērn tie bijuši 25 000 kociņu. Daudz laika tiek veltīts jaunaudžu kopšanai, un vairāk nekā 50 hektāros lauksaimniecībā neizmantojamo zemju ir iestādīts mežs.
Pandēmijas pirmajā gadā, kad bija ierobežojumi pulcēties, Juris gāja mežā katru no pamatdarba brīvo brīdi. Ja citus gadus tika rīkotas mežu stādīšanas talkas, tajā gadā viņš viens pats līdz 15. maijam iestādīja 35 000 koku stādiņu. Tas bija savdabīgs personīgais rekords, par ko stāstot Jura balsī ieskanas īpašs prieks.
Raugoties nākotnē, Mālakalns atzīst, ka viss notiek. Paaudzes mainās, interese par mežu saglabājas. Paša bērni vēl šobrīd trauksmainajā pusaudžu vecumā, kad nākotnes dzīves mērķi vēl nav skaidri apjausti, bet gribētos jau ļoti, lai kāds turpina aizsākto ceļu. Jauno profesionāļu pieņemtie lēmumi ir straujāki, radikālāki. Gadās kļūdas, bet tāda jau ir tā jaunība.
Viens no Mālakalna hobijiem ir medības. Īpaši briežu medības, kad bauru laiks ļauj tā līdz katrai šūnai izjust dabas spēka un dzīvības varenumu. Un nav pat svarīgi nomedīt, bet vienkārši būt tajā vietā, laikā, izbaudot procesu. Ik pa laikam parādās vilku, lāču aizstāvji, bet jāsaprot, ka šīs populācijas jāuzmana un jākontrolē, lai neapdraud cilvēkus un mājdzīvniekus. Viņš ir mednieks kopš 1990. gada. Tad medību kultūra bija diezgan dramatiska, bet šobrīd drošības līmenis medībās, mednieku izglītotība un infrastruktūra ir attīstījusies. Ir kolektīvi, kuru darbība ir nevainojama, bet pastāv situācijas, par kādām diemžēl varam izlasīt presē.
Gribētos lielāku ieinteresētību
Ilgu laiku ir notikusi nepietiekami strauja jautājumu virzība par meža apsaimniekošanu, koku stādīšanu, caurmēra samazināšanu un nepilnību izskaušanu normatīvajos aktos. Izmaiņas nozarē nenorit pietiekami dinamiski. No jaunā zemkopības ministra Didža Šmita vēlētos sagaidīt pirmām kārtām ieinteresētību un vēlmi kaut ko mainīt.
Par koka caurmēru bija ilgas un asas diskusijas. Ilgus gadus šo jautājumu viļāja kā karstu kartupeli, bažījoties, ka, samazinot caurmēru un pieaugot ciršanas apmēriem, tiks pakļautas riskam dabas vērtības un Latvijas ainavā arvien vairāk parādīsies cirsmas, un tiks izraisītas sabiedrības dusmas. Bet par maz runāja, kādēļ tas ir aktuāli, ka taupot aizlaižam zudumā koksnes krāju, jo ir mežu tipi, kas vienkārši iet bojā aizlieguma dēļ cirst noteiktā vecumā. Tādas ir egļu mežaudzes uz kūdras augsnēm. Ir simtiem tūkstošu hektāru piemēru Latvijā, kur, sasniedzot zināmu vecumu (40–50 gadu), egles sāk apmirt un koksnes pieaugums samazinās. Vidēji no hektāra atmirst 5–20 kubikmetru koksnes, iemetas mizgrauži, un mežs acīmredzami zaudē vērtību. Ir svarīgi meža audzi novākt laikus, kad tā ir sasniegusi kulmināciju un pārstāj ražot, lai pēc tam atkal stādītu jaunu, skaistu mežu.
Pēdējie divi gadi meža nozarē bija labi, bet pastāv indikācija, ka 2023. gadā būs jāpievelk jostas, turpinot savus darbus. Bet tas viss ir risināms un pārdzīvojams, galvenais, lai ātrāk beidzas karš Ukrainā un pasaulē iestājas miers!
