Juris Lorencs: Zelta tramvajs – vai tad tas neizskatītos skaisti? 0
Mums visiem ir kāds paziņa, kurš dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Varbūt staigā dārgās zīmolu drēbēs, bieži maina viedtālruņus – jo parādījies taču jaunais “aifons”. Mēs arī labi zinām, kā tas nereti tiek sasniegts – ar neapdomīgu kredītu vai nevajadzīgas taupības palīdzību. Bet kredīti un to procenti krājas, un var iestāties bankrots. Savukārt ekonomija uz kvalitatīvas pārtikas vai sporta zāles apmeklējuma rēķina agri vai vēlu atsaucas uz veselību. Tiesa, pastāv vēl viena iespēja – šī cilvēka finansēs valda pelēkā, varbūt pat tumšā grāmatvedība, par kuru mēs nekā nezinām vai labākajā gadījumā tikai nojaušam.
Tāpat ir ar valstīm un pilsētām.
Arī tām brīžiem var uznākt kārdinājums “pašikot”, īstenot ekonomiskajai situācijai un iedzīvotāju turībai neatbilstošas idejas.
Piemēram, sarīkojot nesamērīgi greznas sporta spēles. Vēl sliktāk ir tad, ja ārēji spožs pasākums vien imitē modernizāciju, vienlaikus paverot iespēju iebraukt nodokļu maksātāju kabatās. Izskatās, ka pie šādiem projektiem pieder arī Rīgas “e-talons” – vismaz tāds, kāds tas ir pašreiz. Šāds iespaids rodas, uzmetot acis dažiem skaitļiem no publiskotās “Rīgas satiksmes” grāmatvedības. Par “e-talona” sistēmas uzturēšanu sabiedriskajā transportā pagājušajā gadā no rīdzinieku kabatām samaksāti 15 miljoni eiro, savukārt ieņēmumi no biļetēm ir vien aptuveni 40 miljoni eiro. Tad kam bija vajadzīga tik dārga sistēma? Atbilde nav tālu jāmeklē – “e-talonu” apsaimnieko uzņēmums “Rīgas karte”, kas atšķirībā no dotējamās “Rīgas satiksmes” vismaz 2017. gadā strādājis ar 4,1 miljonu lielu peļņu. Savukārt 49% no “Rīgas kartes” akcijām pieder Francijā reģistrētam privātam uzņēmumam.
Varbūt pagaidām labāk vajadzēja paturēt vecos labos biļešu pārdevējus? Piekrītu, tas izskatītos vecmodīgāk, toties vairāk atbilstu pilsētas un tās iedzīvotāju finansiālajām iespējām. Viegli aprēķināt – par 15 miljoniem eiro gadā “Rīgas satiksme” varētu noalgot, sarēķinot kopā visus nodokļus, ap 1800 darbiniekus ar 400 lielu algu mēnesī “uz rokas”. Gribētāji, visticamāk, strādāt griboši pensionāri, atrastos. Turklāt Rīgā deklarēto darba ņēmēju ienākuma nodoklis atgrieztos Rīgas budžetā! Raugoties no sociāldemokrātiskas politikas viedokļa (bet partija “Saskaņa” tā sevi pozicionē), šāda rīcība veicinātu sociālo vienlīdzību.
Vēl viena problēma – pašreizējā Rīgas “e-talona” sistēma ir neefektīva un netaisnīga.
Cik es saprotu, tad elektroniskai pasažieru reģistrācijas sistēmai ir jēga vien tad, ja tā fiksē iekāpšanas un izkāpšanas pieturas, tā radot iespēju maksāt tikai par nobraukto attālumu. Moderno tehnoloģiju laikmetā tas nav nekas nesasniedzams, tieši šāda kārtība šobrīd pastāv Indijas galvaspilsētas Deli metro un daudzās citās lielpilsētās. Bet tagad iznāk, ka pasažieris, kurš ar 1. tramvaju ceļo no Bērnu pasaules līdz Centrāltirgum (gabals, ko kājām tomēr tik ātri nenoiesi), samaksā tikpat daudz kā braucējs no Juglas līdz Imantai. Transporta jomā Rīga joprojām saglabājusi veco padomju laiku domāšanu – visi maksā vienādi. Tomēr ir viena milzīga atšķirība. Tolaik cilvēks ar 120 rubļu lielu algu “uz rokas” varēja nopirkt 4000 tramvaja biļetes. Šodien 4000 biļetes maksā 4600 eiro. Komentāri lieki.
Patiesībā izmaksas jau var celt bezgalīgi. Piemēram, apzeltīt jaunos tramvajus.
Vai tad tas neizskatītos skaisti – pa Barona ielu traucas saulē vizuļojošs vagons? Izskatītos!
Bet cik tas izmaksātu pasažieriem? Daudz. Un līdzīgi “e-talonam” dažiem tā būtu vēl viena “zelta bedre”. Tāpat kā baznīcu kupoli, arī tramvaju vagoni ik pa laikam būtu jāzeltī par jaunu. Bet mums ir viena cerīga ziņa. Izskatās, ka jaunā “Rīgas satiksmes” vadība vismaz pagaidām cenšas turēties pie zemes.
