Juris Lorencs: Vai latvieši ir nacionālisti? Diemžēl nē. 29
Ceļojot pa pasauli, un it īpaši jau bijušās Padomju Savienības republikās man bieži jautā – vai tiešām latvieši ir tik lieli nacionālisti, kā par to runā un raksta. Mana atbilde ir – diemžēl nē.
Manuprāt, nacionālists ir tas, kurš savas valsts, savas tautas intereses stāda pirmajā vietā, turklāt nevis vārdos, bet gan darbos. Mēs parasti esam nacionālisti vien vārdos. Tad, ja nepieciešams izrādīt kādus, mūsuprāt, nacionālus simbolus, ārišķīgas zīmes, rīkot piemiņas brīžus, teikt šķietami patriotiskas runas, gausties par netaisnīgo likteni utt. To apliecina arī nesenā diskusija Saeimas Juridiskajā komisijā, kur spriests par etniskās piederības ierakstu Latvijas republikas pasē. Precīzāk – par iespēju to mainīt. Piemēram, no “igauņa” kļūt par “latvieti”. Komisijā šāda iespēja tika noraidīta.
Vispirms jau var strīdēties par pašu tautības ieraksta faktu, kas gan ir tikai brīvprātīgs (starp citu, šī brīvprātība raksturo neizlēmību). Turpinot uzrādīt etnisko piederību oficiālos dokumentos, mēs patiesībā tikai apliecinām savu vājumu. To, ka esam atteikušies no politiskās nācijas veidošanas, kurā, vismaz no ārpuses raugoties, visi Latvijas iedzīvotāji ir latvieši. To, ka esam uzdevuši cerību asimilēt (faktiski pārlatviskot) Latvijā dzīvojošos poļus, krievus utt. Mēs pat neprotam apzināties paši savu spēku, to, ka asimilācijas process notiek. Kurzemes un Vidzemes laukos tas neapstājās pat padomju laikā!
Bet ja nu mēs tomēr paliekam pie šī brīvprātīgā ieraksta, tad jājautā – kāpēc neļaut lietuvietim, igaunim vai krievam kļūt par latvieti “uz papīra”, ja viņš to patiesi vēlas? Manuprāt, tas vienkārši būtu racionāli un izdevīgi no latviešu tautas interešu viedokļa. “Etniskās tīrības” piekritēji neredz acīmredzamo faktu, ka šādi cittautieši “pēc asinīm”, kas sevi uzskata par latviešiem “pēc pārliecības”, parasti ir lielāki patrioti nekā paši latvieši. Uz līdzīgu parādību savulaik norādīja pat Ļeņins. Viņš rakstīja, ka vislielākie lielkrievu šovinisti, visīstākie “deržimordas” ir nevis paši krievi, bet gan pārkrievoti cittautieši. Lieliski piemēri tam ir Arvīds Pelše, Augusts Voss un Boriss Pugo.
Starp citu, pirmais cilvēks, kurš oficiālā veidā sevi nosauca par latvieti, bija vācietis. Turklāt nevis vienkārši ierakstīja papīrā, bet iekala akmenī, proti- savā kapakmenī. Iekala tik spēcīgi, ka vēl šodien Sunākstes kapsētā varam lasīt: “Sche aprakts G. F. Stenders Latwis, dzim. 1714, mir. 1796, ar sawu gaspazchu”. Tolaik tā bija demontrācija, savdabīga politiska akcija. Tautība, piederība nācijai bija jauns, svešs un nesaprotams jēdziens. Daudz lielāku lomu cilvēka identitātē spēlēja reliģija, valoda, izcelšanās utt. Arī ne cariskajā Krievijā, ne starpkaru Latvijā oficiālajos dokumentos tautība netika pieminēta. Eiropā to ieviesa vien Padomju Savienība, nedaudz vēlāk par cilvēka etnisko izcelsmi sāka interesēties nacistiskā Vācija.
Rezumējot: izmisīgā pieķeršanās latvisko “asiņu tīrībai” ir kārtējais apliecinājums tam, ka esam zaudējuši iekšējo dinamismu, ka vēlamies raudzīties nevis nākotnē, bet gan atpakaļ pagātnē. Iecementēt to, kas vēl atlicis. Diemžēl arī šis “vēl atlicis” ar katru gadu sarūk. Atliek vien cerēt, ka patiesībā esam stiprāki par politiķu doto vērtējumu.
