Juris Lorencs: Turcijā valdīs „civila diktatūra” 6
Valstu prezidentiem vasara ir bīstams laiks. Pietiek doties īsā atvaļinājumā pie jūras, un apvērsums klāt kā likts! Runcis prom, peles danco pa galdu! Pa pilsētu ielām jau braukā tanki, cilvēki guļas priekšā bruņutehnikai, mēģinot to apturēt, virs prezidenta rezidences riņķo helikopteri un iznīcinātāji, par varas pārņemšanu paziņo „valsts glābšanas komiteja”.
Pagājušās nakts notikumi Turcijā ļoti atgādina valsts apvērsuma mēģinājumu Padomju Savienībā pirms 25 gadiem. Saulainā Krima, Forosas vasarnīcā izolētais Gorbačovs, tanki Maskavas ielās, pučistu trīcošās rokas Centrālajā televīzijā.
Bet ir 21. gadsimts. Ja Gorbačova laikā pučs ilga veselas trīs dienas, tad Turcijas prezidentam Erdoganam pietika ar piecām stundām, lai varas grožus pārņemtu atkal savās rokās. Un ļoti iespējams, ka varas cīņu šoreiz izšķīra viedtālrunis.
Militāristi nebija aizdomājušies pilnībā atslēgt internetu un mobilos sakarus, ko arī izmantoja Erdogans, caur CNN turku valodas kanālu no Marmarisas viesnīcas numura griežoties pie saviem tautiešiem ar aicinājumu pretoties pučistiem.
Nakts stundās no pasaules politiķiem atskanēja piesardzīgas bažas par „Turcijas demokrātijas likteni”. Uzdrošinos apgalvot, kavismaz Eiropai apvērsuma izdošanās būtu izdevīga. Bez liekas skaidrošanas tiktu izbeigtas jebkādas runas par Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai, atkristu arī neapdomīgie solījumi par bezvīzu režīma piešķiršanu. Pie varas nākušie ģenerāļi ātri ieviestu kārtību uz robežas ar Sīriju.
Vienīgais, ko viņi paprasītu, būtu nauda bēgļu problēmas risināšanai, un to viņi arī dabūtu. Nu, bet demokrātija… Kurš vairs atceras, ka vēl nesen Ēģiptē bija tāds tautas ievēlēts prezidents Mohammeds Mursi no „Musulmaņu brālības”! Šodien Mursi atrodas cietumā, bet Ēģiptes prezidenta krēslā sēž bijušais armijas ģenerālis.
Izdevies apvērsums vismaz uz laiku būtu piebremzējis Turcijas islamizāciju. Šo rindu autors pirmo reizi apmeklēja Turciju 1992. gadā. Kopš tā laika esmu atgriezies šajā valstī ik pēc 3- 4 gadiem, ikreiz ievērojot jaunas pārmaiņas. Lieliski ceļi, milzīgi lielveikali, dzīvokļu debesskrāpji, augoša pārticība. Neskaitāmu mošeju jaunbūves. Lakatos savīstītas sievietes, kas nu nospiedoši dominēpilsētu ielās. Un ar katru reizi aizvien grūtāk ir sameklēt dzērienu veikalu un nogaršot neparasto Turcijas vīnu. Iespiests nomaļā sānieliņā, bez uzraksta un ar mani kā vienīgo pircēju šis grēcīgais iestādījums, šķiet, velk savas pēdējās dienas.
Bet ko darīt tiem, kuri šogad bija plānojuši apmeklēt Turciju? Neuzņemoties atbildību kaut ko ieteikt, vēlos vien norādīt, ka vismaz uz kādu laiku Turcijai vajadzētu kļūt drošākai. Valstī valdīs kaut kas līdzīgs „civilai diktatūrai”. Cik patīkami ir uzturēties šādā vidē, tas jau cits jautājums.
