Juris Lorencs: Terorists nekad nav pilnīgi viens, viņš barojas no apkārtnē esošā naida 7
Jauns terora vilnis pasaulē. Vispirms slepkavība Jaunzēlandē, kur austrālietis Brentons Tarants 15. martā Kraistčērčas pilsētas mošejā piektdienas lūgšanas laikā nošāva piecdesmit cilvēkus, notikušo translējot interneta tiešraidē. Sekoja atbildes vilnis – gadījums Utrehtas pilsētā Nīderlandē, kur turku izcelsmes terorists atklāja uguni pret tramvaja pasažieriem, nogalinot trīs, un incidents Itālijā, kur imigrants no Senegālas draudējis aizdedzināt autobusu ar bērniem.
Notikušais uzdod daudzus jautājumus, un to pagaidām ir vairāk nekā atbilžu. Ja Taranta radikalizācija notika internetā (tā vismaz apgalvo daudzi eksperti), tad kāpēc viņu “neizskaitļoja”? Es pieļauju, ka analizējot “lielo datu” masīvus, ar mākslīgo intelektu aprīkotas datorprogrammas jau tagad spēj atklāt personas, kas radikalizējas tīmekļa vidē un lēnām, bet noteikti virzās uz sabiedrībai bīstamu rīcību. Nelaime tā, ka potenciālie teroristi paši to labi apzinās un rīkojas uzmanīgi. Vienlaikus parādījies jauns termins – pašradikalizācija. Ar to saprot nemitīgu sevis uzkurināšanu, barošanos no noslēgtiem vienveidīgas un tendenciozas informācijas burbuļiem. Šķiet, šāda rīcība gan vairāk raksturīga modernajam Rietumu cilvēkam, kuram varbūt ir simt virtuāli “draugi feisbukā”, bet patiesībā nav neviena, ar ko satikties un aprunāties. Cik es pazīstu arābu tieksmi pēc sabiedrības, man ir grūti iztēloties, ka viņu vidū varētu notikt individuāla pašradikalizācija. Līdzšinējā pieredze liecina, ka lēmumi par terora aktu (pat tad, ja to paveic viens cilvēks) arābu izcelsmes teroristu vidū tikuši pieņemti kādas grupas iekšienē. Tad jau drīzāk uz pilnīgi individuālu rīcību būtu spējīgi raksturā daudz noslēgtākie turki, uz ko netieši norāda Utrehtas gadījums.
Arī “vientuļais vilks” nekad nav pilnīgi viens, viņš barojas no apkārtnē esošā naida. Un tad mēs nonākam pie vissvarīgākā jautājuma – kāpēc? Kas notiek šo cilvēku galvā? Un vai mēs varam saistīt terorismu ar reliģiju? Šo tēmu 17. martā aizskāra Turcijas prezidents Redžeps Erdogans, priekšvēlēšanu mītiņā pieminot notikumu Jaunzēlandē: “Pasaule šo noziegumu dēvē par uzbrukumu islāmam. Bet viņi nelieto vārdus “kristiešu terorists”. Ja uzbrucējs būtu musulmanis, viņu sauktu par islāma teroristu.”
Atklāti sakot, kaut kā neskan – “kristiešu terorists”. Gan tāpēc, ka Kristus ir “Miera ķēniņš”, gan tāpēc, ka modernajā laikmetā pat slimīgu ideju apmāts cilvēks diezin vai spētu iet nāvē kristīgās ticības dēļ. Krusta karu laiki ir sen pagājuši. Bet arī musulmaņi apgalvo, ka viņu reliģija aicina uz mieru, un sveicinoties viens otram saka “salām”, kas arābu valodā nozīmē “miers”.
No pieredzes zinām, ka ne jau skaisti vārdi apliecina cilvēka nodošanos reliģijai, bet gan praktiska rīcība. Un te mums ir viens kritērijs, kas bez žēlastības iznīcina teroristu reliģisko mocekļu oreolu, un tā ir pašnāvība. Tas, ka Tarants palika dzīvs, ir nejauša sagadīšanās. ASV, kur ik pa laikam notiek apšaudes sabiedriskās vietās, pat mērķtiecīgas slepkavības, uzbrucējus parasti nekavējoties likvidē. Līdzīgi rīkojas arī Krievijā. Tarants ļoti labi apzinājās, ka dodas pašnāvībā. Bet pašnāvību strikti nosoda gan kristietība, gan islāms!
Un tomēr – kāpēc cilvēks ir uz to gatavs? Nav tā, ka par to nav ticis domāts jau agrāk. Krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis 1872. gadā publicēja romānu “Velni”, kurā attēloja revolucionāru–teroristu šūniņas darbību Krievijas provinces pilsētā. Arī šeit pulciņa iekšienē notiek pakāpeniska radikalizēšanās, kas ved pie slepkavības un pašnāvības. Jā, tieši pie pašnāvības, jo viens no varoņiem – Aleksejs Kirilovs – izstrādā filozofisku koncepciju, saskaņā ar kuru no fakta, ka “Dieva nav”, izriet cits fakts – “cilvēks ir Dievs”. Ja jau tā, tad cilvēks var izdarīt pilnīgi visu, viņš ir pilnīgi brīvs savā rīcībā. Tik brīvs, ka tiesīgs ne tikai nogalināt otru, bet spert “vislielāko brīvdomības soli” – izdarīt pašnāvību. Diemžēl modernā terorista pašnāvnieka mērķis nav beigt dzīvi vienatnē, bet gan aiznest sev līdzi pēc iespējas vairāk dzīvību. Galējs individuālisma un reizē cilvēknīšanas akts, ar interneta palīdzību izrādīts visai pasaulei.
Un, visbeidzot, kāda interesanta detaļa, kas skar Latviju, – pētot internetā atstātās Taranta liecības, atklājies, ka dažas dienas pirms nozieguma viņš dalījies ar mūsu Dziesmu svētku video, tautasdziesmu “Līgo”, papildinot to ar komentāru: “Šis ir tas, ko viņi vēlas iznīcināt.” Izrādās, mūsu svētki ir tik spēcīgi, ka spēj kalpot par ikonu, par “vecās” un apdraudētās Eiropas simbolu. Vai par to vajadzētu kaunēties? Nē. Drīzāk mums pašiem būtu jāizvērtē kāda specifiska pašradikalizācijas forma, kas īpaši interneta vidē skar dažus cilvēkus un, šķiet, novērojama tikai Latvijā. Kas nav vērsta pret svešiniekiem, bet pašiem pret sevi, savdabīgs sadomazohisms. Proti – ka “viss ir slikti”, “te nekā nebūs”, “jābrauc prom”, “pēdējais izslēgs gaismu lidostā” utt. Pasaule kļuvusi pārāk nedroša un neprognozējama, lai mēs varētu atļauties šādu vājību.
