Juris Lorencs: Terorisma saknes meklējamas ne tikai islāmā 7
Divi uzbrukumi dažu dienu laikā Rietumeiropā, kurus varētu dēvēt par terora aktiem – Nicas krastmalā Francijā un vilcienā Vācijā. Noziedznieki – tunisietis un bēglis no Afganistānas, abi musulmaņi. Primitīvi un tāpēc jo šaušalīgāki ieroči – kravas mašīna un cirvis.
Kā abu incidentu iedvesmotāja un organizētāja sevi paspējusi pieteikt “Islāma valsts”. Tomēr gan specdienesti, gan žurnālisti apšauba tās tiešu līdzdalību šajos notikumos, turklāt abi vīrieši (īpaši tunisietis) nav bijuši dedzīgi, ikdienā praktizējoši musulmaņi. Tad kāpēc viņi pēkšņi kļuva par slepkavām, kas īsti notika viņu galvās – šādus jautājumus tagad uzdod daudzi. Un aizvien vairāk pētnieku nonāk pie secinājuma, ka islāms vien te nav vainojams, ka problēmas sakne meklējama arī sociālajās problēmās.
NICAS SLEPKAVA NEBIJA MUSLMANIS…
VĀCIJĀ AFGĀNIS AR CIRVI IEVAINO ČETRUS CILVĒKUS
Vēsture liecina, ka idejas, par kurām cīnās (ieskaitot gatavību mirt) teroristi, ir nacionālā, rasu un sociālā atbrīvošanās, kas transformējusies aklā, destruktīvā naidā. Nu, bet reliģija ir tikai ugunī pielieta eļļa, kas vēl vairāk pastiprina jau degošo liesmu. Šodien tā ir islāms, retāk kriestietība (konflikti Ziemeļīrijā, Kiprā, Kaukāzā, Ukrainā). Bet pirms simts gadiem degšķidruma lomā bija marksisms, savdabīga reliģija, kurai sekoja arī daudzi latvieši. Iespējams, pasaules vēsture būtu iegriezusies pavisam citādi, ja 1911. gada 14. septembrī Kijevas operas teātrī eseru teroristam nebūtu izdevies nošaut Krievijas premjerministru Stolipinu.
Boļševisms un tā atzari – trockisms, maoisms ir visai populāri arī modernajos laikos. Viena no pazīstamākajām Rietumeiropas teroristu organizācijām – “Sarkanās Armijas Frakcija” (darbojās Vācijā laikā no 1968. līdz pat 1998. gadam) paspēja nogalināt 34 politiķus un augstus ierēdņus.
Pirms diviem gadiem šo rindu autors Indijā brauca vilcienā maršrutā Puri- Varanasi. Tā sastāvs tiek apsargāts, katrā vagonā atrodas ar Kalašņikova automātu bruņots karavīrs. Lieta tāda, ka vilciens brauc cauri rajoniem, kas pilnībā neatrodas centrālās varas kontrolē. Milzīgās teritorijās Indijas austrumu štatos – Orisā, Džarkandā un Bihārā šodien saimnieko maoistu partizāni, faktiski teroristi. Kāpēc? Liela daļa lauku iedzīvotāju šajos štatos pieder “nepieskaramo” kastai, kuras liktenis pārējai Indijai tikpat kā nerūp. Atšķirībā no turīgajām metropolēm šeit joprojām valda īsta, galēja nabadzība, ar ko mums parasti asociējas Indija.
Par Nicas krastmalas un Vācijas vilciena slaktiņu vaininiekiem šobrīd zināms, ka viņi bija bez darba, bez jebkādām nākotnes izredzēm, frustrēti, vientuļi un sabiedrības atstumti. Modernā politžargonā izsakoties, viņi nebija “integrēti”, turklāt ar milzīgu naida potenciālu pret bagāto Rietumu sabiedrību, kurā “izsisties” imigrantam vai bēglim ir gandrīz neiespējami.
Ideāla augsne fanātiskiem, ekstrēmiem uzkatiem. Pat musulmaņu sabiedrībā radikālais islāms atrod dzirdīgas ausis ne jau ciematos Nīlas krastā vai tuksnešu oāzēs, bet gan lielpilsētu graustos. Laukos cilvēks principā nevar nonākt galīgas nabadzības, galēja izmisuma stāvoklī. Viņu vienmēr atbalstīs ģimene, radi un naturālā saimniecība.
Vācieši pēkšņi sapratuši, ka ne tikai Francijā vai Beļģijā, ka arī viņu zemē jau atrodas simtiem tūkstošiem jaunu vīriešu – bēgļu no “trešās pasaules”, kuri ir spējīgi uz “pašradikalizēšanos” un apkārtējai sabiedrībai bīstamu rīcību.
Tāpat skaidrs tas, ka šādu cilvēku skaits nākotnē tikai pieaugs. Visupirms jau bēgļi Eiropā turpinās ierasties no tādām kara izpostītām zemēm kā Sīrija, Irāka vai Lībija. Bet ne tikai. Pateicoties demogrāfiskajam sprādzienam, visā “trešajā pasaulē” pieaug “lieko cilvēku” skaits.
Neskaitāmās frizētavas, kafejnīciņas un mazie veikaliņi, kuros neret pārdod vien tēju, cukuru, sāli, cigaretes un sērkociņus, nespēj uzsūkt milzīgo un gados jauno bezdarbnieku armiju.
Kāpēc viņi dodas uz Eiropu? Manuprāt, milzīga loma mītam par apsolīto “laimes zemi” Eiropu ir modernajiem medijiem. Saules baterijas un satelītu sķīvji šodien redzami pat virs beduīnu teltīm tuksnesī. Šie cilvēki par dzīvi Rietumos spriež pēc amerikāņu un meksikāņu seriāliem.
Ko viņi vēro? Lielas mājas, lepnas mašīnas un greznu, bezrūpīgu dzīvi, kurā vienīgās problēmas ir nelaimīgas mīlestības salauztas sirdis. Starp citu, mazliet līdzīga parādība vērojama Latvijā. “Dzeltenās preses” lasītāji skaudīgi nopūšas – ak, ja arī es varētu dzīvot tāpat kā sabiedrības krējums… To, ka patiesi liela nauda neplātās, ka daļa šo “slavenību”, “sabiedrības lauvu” un “tusiņu zvēru” patiesībā ir ar tukšu kabatu un pliku dibenu, saprot nedaudzi.
Uz to, cik ātri sociālas problēmas cilvēkos var atmodināt graujošu, naidpilnu enerģiju, norāda mūsu pašu 2009. gada 13. janvāra Vecrīgā notikušie grautiņi. Tad ko lai saka par migrantiem, kuri gadiem ilgi nīkst Eiropas bēgļu izmitināšanas centros, tai skaitā Muceniekos?
