Juris Lorencs: Spļāviens sejā vēlētājiem, nepatīkams signāls Rietumiem. Sekoja protesti, piketi un mītiņi 1
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laikā, kad pasaule cīnās ar Covid-19 vīrusa pandēmiju, Amerikā vēl turpina diskutēt par prezidenta vēlēšanās nodotajām balsīm, bet Eiropā tvarsta islāmistu teroristus, ārpus mediju uzmanības palikusi zeme, kas kopš 2015. gada bieži atradusies ziņu virsrakstos.
Tā ir Ukraina, kas joprojām meklē savu ceļu uz modernu, pārtikušu, demokrātisku, godīgi un efektīvi pārvaldītu valsti. 25. oktobrī Ukrainā notika vietējās vēlēšanas. Tajās pilsoņi balsoja par apgabalu, rajonu un vietējo pašvaldību deputātiem.
Prezidenta Volodimira Zelenska partijai “Tautas kalps” nav veicies īpaši labi. Tas gan bija sagaidāms. Varas partijai, kurai jau ir valsts prezidents un vairākums valsts parlamentā, nav viegli gūt tikpat lielus panākumus arī vietējā līmeņa vēlēšanās.
Lielākie uzvarētāji ir ne tikai opozīcija, bet arī reģionālās partijas. Starp citu, tieši to bieži deklarējis prezidents – ka cilvēkiem “uz vietām” jāņem iniciatīva pašiem savās rokās.
Un tomēr šīs vēlēšanas bija īpašas. Ukrainas pilsoņiem tika piedāvāts izteikt savas domas par pieciem sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, kurus formulēja pats prezidents Zelenskis. Lūk, to uzskaitījums. Vai atbalstāt sekojošo: mūža ieslodzījums par korupciju īpaši lielos apmēros, brīvas ekonomiskās zonas izveidošana Donbasā, valsts parlamenta deputātu skaita samazināšana no 450 uz 300 un marihuānas legalizācija medicīniskiem mērķiem.
Piektais jautājums skāra ārpolitiku – vai atbalstāt, ka Ukrainai ir tiesības izmantot drošības garantijas, kas tai tika solītas 1994. gada Budapeštas memorandā. Vēlētāji atbildēja apstiprinoši uz četriem jautājumiem, bet noraidīja iespēju piešķirt īpašas privilēģijas Donbasam. Uzreiz jāsaka – tā bija tikai aptauja, nevis referendums ar saistošu spēku. Un tomēr aptauja nepārprotami apliecināja, piemēram, ukraiņu tautas neiecietību pret korupciju.
Un tad sekoja pats interesantākais – 27. oktobrī Ukrainas Konstitucionālā tiesa atzina par nekonstitucionālām vairākas pretkorupcijas likumu normas. Tika atcelti Krimināllikuma panti par īpašumu nepatiesu deklarēšanu un neatļautu līdzekļu iegūšanu, ierobežotas Nacionālās korupcijas novēršanas aģentūras (mūsu KNAB analogs) pilnvaras.
Tā sakot, spļāviens sejā vēlētājiem, nepatīkams signāls Rietumiem. Sekoja protesti, piketi un mītiņi. Visasāk uz notikušo reaģēja prezidents Zelenskis, kurš iesniedza parlamentā likumprojektu par Konstitucionālās tiesas atlaišanu un tās 27. oktobrī pieņemto lēmumu anulēšanu.
Tauta aplaudē, arī partijas “Tautas kalps” deputāti gatavi atbalstīt savu līderi, ir tikai viena nopietna problēma – šāda rīcība esot tiesiski apšaubāma. Jācer, ka Zelenska biroja juristi bija izsvēruši visus “par” un “pret” un prezidents zināja, zem kāda dokumenta viņš parakstās. Un tomēr aizvien skaļāk atskan balsis, ka Ukrainā iespējama konstitucionālā krīze.
Vienlaikus uz notiekošo var paraudzīties no cita, proti, no kultūras un tautas mentalitātes skatpunkta. Tas, ko dara Zelenskis, – viņš rīkojas pēc savas taisnības un sirdsapziņas. Parādība, kas visai izplatīta visā Centrālajā un Austrumeiropā.
Daudzi cilvēki uzskata, ka taisnīgums, godaprāts, cenšanās darīt labu, dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu ir augstāka par likuma varu. Ka cēlu mērķu vārdā drīkst pārkāpt likumu. Saprotams, šāda attieksme pirmām kārtām var veidoties nedemokrātiskās sabiedrībās. Visai uzskatāmi to redzam krievu literatūrā – gan klasiskajā (Dostojevskis, Tolstojs), gan vēlākajā padomju periodā.
Valentīns Rasputins 2003. gadā publicētajā romānā “Ivana meita, Ivana māte” apraksta šādu situāciju. Kādā Sibīrijas pilsētā tirgus pārdevējs, pēc tautības azerbaidžānis, izvaro savu darbinieci, 16 gadus vecu meiteni. Tomēr prokurors tiek piekukuļots, un vainīgajam izdodas izvairīties no soda. Tad prokurora un tiesneša lomu uzņemas meitenes māte, kura noziedznieku nošauj – atklāti, ne no viena neslēpjoties.
Lai gan kritika romānu uzņēma dalītām jūtām, raksturojot to kā “politiski nekorektu”, nav ne mazāko šaubu, kurā pusē ir lasītāju simpātijas Krievijā, Ukrainā, Latvijā, patiesībā arī Vācijā vai Zviedrijā. Starpība tikai tā, ka atšķirībā no zviedra dažu citu tautu pārstāvji ir gatavi paši realizēt dzīvē “savu likumību”. Piemēram – sarīkot “krāsu revolūciju”, pat gāzt daudzmaz demokrātiskā ceļā ievēlētu prezidentu, kurš iestidzis korupcijā un nav attaisnojis vēlētāju cerības.
Vai nobalsot par to, ka demokrātiskā ceļā ievēlētu likumdevēju vienkārši ir par daudz. Starp citu – ja līdzīgi kā Ukrainā arī Latvijas iedzīvotājiem jautātu, vai viņi vēlas samazināt Saeimas deputātu skaitu no 100 uz 60, domāju, ka šāds ierosinājums tiktu atbalstīts ar pārliecinošu balsu vairākumu.
