Juris Lorencs: Šengenas zona, ukraiņus gaidot 5
Ar ļoti lielu varbūtību jau šajā vasarā Gruzijas, Ukrainas un Turcijas pasu turētāji uz Šengenas zonu varēs doties bez vīzas.
Bezvīzu režīms Gruzijai vērtējams kā atzinības izteikšana par pēdējos desmit gados valstī notikušajām pozitīvajam pārmaiņām. Savukārt lēmums attiecībā uz Ukrainu vairāk līdzinās dāvanai, uzticības kredītam cerībā, ka jaunā premjera Groismana vadībā valsts beidzot spēs “savākties” un tuvoties Eiropai ne tikai vārdos, bet arī reālos darbos.
Īpašs gadījums ir Turcija. Tai bezvīzu režīms apsolīts par sadarbošanos bēgļu plūsmas kontrolē. Turcijas premjers Ahmets Davutoglu jau paspējis piedraudēt – šī solījuma nepildīšanas gadījumā arī viņa valsts “neizrādīs pretimnākšanu”. Eiropai faktiski nav izvēles, tālāka nekontrolēta Sīrijas un Irākas bēgļu ieplūšana draud destabilizēt veselus Eiropas reģionus un vēl vairāk stiprina galēji labējo partiju popularitāti.
Šajās trīs valstīs kopā dzīvo ap 130 miljoni iedzīvotāju – Turcijā 80 miljoni, Ukrainā – 42, 5 miljoni (bez Krimas), bet Gruzijā vien 4 miljoni.
Vidējā alga Turcijā patlaban ir 584 eiro, Gruzijā – 300 eiro, bet Ukrainā tikai 120 eiro mēnesī. Patiesībā tieši Ukraina, nevis par tādu tradicionāli uzskatītā Moldova (176 eiro mēnesī) šodien ir visnabadzīgākā Eiropas valsts. Salīdzinājumam – Krievijā vidējā alga šobrīd ir 325 eiro.
Manuprāt, šie skaitļi diezgan pārliecinoši parāda jaunās migrācijas plūsmas Eiropā. Ne jau ukraiņu vai turku tūristi būs tie, kas steigsies aplūkot Eifeļa torni vai Romas Kolizeju. Tiem, kas finansiāli var atļauties ceļot pa dārgo Eiropu, Šengenas vīza jau sen jau ir kabatā.
Pati lielākā jauno ceļotāju plūsma būs viesstrādnieki. Tas, ka uzturēšanās bez vīzas vēl nedod iespēju legāli strādāt, nevienu īpaši neuztrauc. Šai ziņā gan bijušie “padomju cilvēki”, gan austrumnieciski izmanīgie turki ir visai rūdīti un atradīs iespēju iekārtoties. Mazskaitlīgos gruzīnus gan Eiropa tikpat kā nepamanīs – līdzīgi kā moldāvus, kuriem bezvīzu režīms tika piešķirts jau pirms diviem gadiem.
Bet kurp dosies ukraiņi un turki? Iekārtoties darbā (vienalga – legālā vai nelegālā) vislabāk var palīdzēt Eiropas zemēs jau iedzīvojusies etniskā kopiena. Tas nozīmē, ka turku mērķis pirmām kārtām būs Vācija, Beneluksa valstis un Francija. Savukārt ukraiņi mērķēs uz Poliju, Ungāriju, Slovākiju, Čehiju, Vāciju un arī uz Baltijas valstīm, kur daudziem dzīvo radinieki.
Kas būs zaudētāji? Pats par sevi – dažādie starpnieki Šengenas vīzu kārtošanas jautājumos – tūrisma firmas, ielūgumu izsūtītāji, “lietu bīdītāji” vēstniecībās utt. Līdzīga satura piedāvājumiem aplīmēti vai visi Ukrainas reklāmas stendi. Kaut ko zaudēs arī ES valstu budžeti – gan neieņemto vīzu nodevu, gan akcizēto preču pastiprinātas ievešanas dēļ. Grūti iedomāties ukraini, kurš aizmirsīs ielikt ceļasomā cigaretes un “gorilku”.
Palielināsies spiediens uz darba tirgu. Zaudētāji būs nekvalificēto darbu veicēji, kas iebraukuši Rietumeiropā no Polijas un Baltijas valstīm. Ukraiņi ir pieticīgāki un būs gatavi strādāt par zemākām algām. Savukārt rokas var berzēt Latvijas lauksaimnieki – beidzot atrisināsies sezonas viesstrādnieku trūkums (skat uzņēmēju aptauju Latvijas Avīzes 21. aprīļa numurā). Varam sagaidīt arī celtniekus, namdarus, santehniķus, trauku mazgātājus, dārzniekus utt.
Bet pats lielākais ieguvējs būs vienkāršais cilvēks, kuram līdz šim nācās izstāvēt garas rindas pie ES valstu vēstniecību un konsulātu durvīm – visai parasta aina Ukrainas pilsētās. Ieguvēja būs arī vienotā Eiropa. Tās robežas paplašināsies psiholoģiski un beidzot pienāks līdz ģeopolitiski loģiskam piepildījumam. Vēl tālāk austrumos ir tikai Krievija, Irāna, Irāka un Sīrija.
