Juris Lorencs: Patiesība nav pelēka! Kāpēc Kažoka, Evelone un viņām līdzīgie tā rīkojas? 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Četras krāsas un divas krāsu kombinācijas, kas kļuvušas par simboliem. Viena no tām ir zili dzeltenais Ukrainas karogs, kas asociējas ar saulainām debesīm un zeltainu labības druvu. Tieši tādu es atceros Ukrainas stepi karstā vasaras dienā. Otrā krāsu kombinācija ir melni oranžā sv. Georga ordeņa lente.
Šodien retais zina, ka šī 1769. gadā dibinātā ordeņa krāsas simbolizē šaujamo pulveri un uguni. Divas pasaules, divas dzīves filozofijas, pilnīgi citādas vērtības. Vienā pusē – brīvība, miers, darbs, dzīvība. Otrā – naids, karš, iznīcība un nāve. Vēl viena liecība tam, ka Ukraina nav Krievija. Bet kas notiktu, ja mēs sajauktu šīs četras krāsas? Tie, kuri kādreiz ir gleznojuši ar akvareļiem, zina atbildi – mēs iegūtu pelēku toni. Neko neizsakošu pelēku krāsu, kas kalpo kā lielisks maskēšanās līdzeklis.
Šajās dienās dzirdami apgalvojumi, ka karš ir ienācis arī Latvijā. Tikai atšķirībā no Ukrainas, kur mirst ukraiņu karavīri un tiek nomocīti mierīgie iedzīvotāji, pie mums karš norit ekonomikas, diplomātijas un informācijas frontēs. To saredzam mēs, vienkāršie cilvēki, to redz arī dažas amatpersonas.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks 1. aprīlī nosūtījis vēstuli Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, kurā izteikts vērtējums par 29. martā Latvijas Televīzijas kanālā “LTV7” notikušo interviju ar Leonīdu Ragozinu.
Ministrs raksta: “Ņemot vērā, ka viņš (Ragozins. – J. L.) izteica viedokli, kas praktiski viens pret vienu tiek atskaņots Krievijas propagandas medijos, kā arī tam sekojošo sabiedrības sašutumu, nav saprotams, kādā veidā tiek veidota krievu valodā raidošo mediju politika Latvijā. Šobrīd, kad Krievija sākusi nepamatotu karu Ukrainā, slepkavojot civiliedzīvotājus un pakļaujot Ukrainas tautu neizmērojamām ciešanām, Latvijas sabiedriskajā medijā uz raidījumu tiek aicināts iespējamais Krievijas ietekmes aģents, kurš atskaņo Krievijas propagandas vēstījumus par šo karu.”
Arī es noskatījos šo interviju un pilnībā pievienojos ministra vērtējumam. Ragozins klāstīja, ka “visi Krievijas spēki tiek virzīti Mariupoles pilsētas ieņemšanai, kur palicis vien neliels ukraiņu grupējums, kas izmisīgi pretojas. Pēc Krievijas ziņām, tas sadalīts divās daļas, kas vienkāršo Krievijas spēku uzdevumu cīnīties ar šo grupējumu”.
Iespējams, tas ir mans subjektīvais vērtējums, bet “eksperta” sejā varēja saskatīt kaut ko līdzīgu vāji slēptam priekam un ņirdzīgam smīnam. Atgādinājumam – Mariupoli šodien aizstāv brīvprātīgo pulka “Azov” kaujinieki. Un tad nāk prātā kāds 2019. gada 12. decembrī portālā “rebaltica.lv” publicētais Leonīda Ragozina un Sanitas Jembergas raksts “Kā NA biedri draudzējās ar Ukrainas galēji labējiem”.
Šī “pētījuma” (patiesībā faktu savārstījuma) autori raksturo “Azov” kā “magnētu gan Ukrainas, gan citu valstu labējiem ekstrēmistiem”. Izrādās (kādas šausmas!), ka, “pateicoties draugiem no NA, Azovas kustības pārstāvjiem bijusi iespēja viesoties Latvijas armijas ģenerālštābā, militārajā bāzē un parlamentā”. Pirmā doma, kas nāk prātā, raugoties uz šo rakstu jau no šodienas perspektīvas – ka materiāls visdrīzāk nebija nejaušs. Ka tas bija mērķēts nākotnē, lai vajadzīgajā brīdī diskredidētu “Azov”, Nacionālo apvienību un Latvijas valdību.
Ministra Pabrika vēstuli komentējusi kāda “eksperte”, kura gatava izteikties teju visur un vienmēr. Iveta Kažoka 2. aprīlī savā tviterī ieraksta: “1) Bijuši kaut kādi izteikumi, kuri, ministraprāt, atkārto Kremļa propagandu. Ministrs tos nekonkretizē. 2) Intervēts cilvēks, kurš, ministraprāt, ir Kremļa aģents. Ministrs baidās to skaidri apgalvot. 3) Tādēļ drauds ar sabiedrisko mediju nefinansēšanu un sūdzība.”
Un tagad kāda odziņa no sabiedriskā medija. 30. martā portālā “lsm.lv” parādījās mākslinieces Gundegas Evelones materiāls “Cūku komikss: Z-histērija”, kurā izņirgāta vēršanās pret Krievijas militāristu lietoto “Z” simbolu. Un tas viss notiek laikā, kad Ukrainā atklājas aizvien jauni krievu karavīru briesmu darbi, faktiski masu slepkavības.
Kāpēc Kažoka, Evelone un viņām līdzīgie tā rīkojas? No kurienes rodas šis teju vai baisais empātijas trūkums? Šī nespēja saskatīt krāsas, atšķirt labo no ļaunā? Man pašam nav atbildes. Iespējams, šiem cilvēkiem liekas, ka viņi izskatīsies gudrāki, ja visu apšaubīs, izsmies un relativizēs. Ka tiks pamanīti, ievēroti un novērtēti. Sīki, uzmanību alkstoši cilvēciņi. Viņi pat nepamana, ka vispirms kļūst neinteresanti, tad smieklīgi un visbeidzot toksiski. Un savā apmātībā neredz, ka pelēkā krāsa sen vairs nav modē. Bet tā jau ir viņu problēma.
