Juris Lorencs: Par veciem un jauniem politiķiem – kas būs, kad Lukašenko aizies? 0
“Valsts esmu es” – tā esot teicis Francijas karalis Luijs XIV, dēvēts arī par “Saules karali”. Karaļu un prinču netrūkst arī šodienas pasaulē, tomēr lielākajā daļā monarhiju viņu vara ir visai nomināla. Modernie karaļi par sevi saka nevis “es esmu valsts”, bet gan “es esmu valsts simbols”.
Un tomēr tepat mums kaimiņos ir tautas ievēlēti prezidenti, par kuriem nereti saka – “valsts ir viņš”.
Gadu mijā sāka izplatīties runas par iespējamo Baltkrievijas un Krievijas apvienošanās paātrināšanu. Daži mediji jau paspēja Baltkrieviju “norakstīt”, savukārt sērotāji par Padomju Savienības sabrukumu berzēja rokas. Ne tikai Krima, tagad arī Baltkrievija mūsu!
Treknu punktu šīm runām pielika Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. 10. janvārī tikšanās laikā ar valdību viņš izteicās, ka “pašlaik nevar būt ne runas par Baltkrievijas un Krievijas apvienošanos”, un uzdeva saviem ministriem meklēt alternatīvus naftas piegādes ceļus caur Baltijas valstu ostām. Ar šo rīcību Lukašenko vēlreiz atgādināja bieži dzirdēto patiesību, ka tieši viņš ir Baltkrievijas “neatkarības un suverenitātes garants”. Var tikai novēlēt, lai viņam veicas.
Jautājums – kas būs pēc tam? Kas būs, kad Lukašenko aizies?
Visai līdzīga situācija ir Krievijā. Putina varas gados viņa un Krievijas vārds saauguši tik cieši, kas visu, kas valstī notiek, daļa cilvēku asociē tieši ar Putinu. Arī Krievijas prezidentam piedēvē maģisko garanta lomu – viņš ir valsts “stabilitātes garants”. Un atkal vietā ir jautājums – kas būs pēc Putina? Saskaņā ar pašreizējo Krievijas konstitūciju šis ir viņa pēdējais pilnvaru termiņš.
Nav brīnums, ka Krievijas un Baltkrievijas savienībā Putina fani saskatīja iespēju viņam palikt pie varas. Ja vien būtu tāda vēlēšanās, apvienoto valsti formāli varētu pasludināt par jaunu politisko veidojumu, kurā pašreizējā Krievijas konstitūcija un prezidenta pilnvaru ierobežojums vairs nedarbojas. Pareizāk sakot – tie sāk darboties no jauna, vēl uz diviem termiņiem.
Lukašenko ir 64 gadi. Baltkrievijas prezidenta amatā viņš ir kopš 1994. gada, tātad 25 gadus.
Lukašenko pamazām tuvojas Staļina rekordam, kurš pie varas atradās trīsdesmit gadus.
Putinam patlaban ir 66, augstos amatos viņš atrodas īsāku laiku, vien kopš 2000. gada. Nāk prātā salīdzinājumi ar padomju laikiem. Brīdī, kad Brežņevs kļuva par kompartijas ģenerālsekretāru (un tātad faktiski PSRS vadītāju), viņam jau bija 58 gadi. Viens no iemesliem, kāpēc amata krēslā viņš pavadīja “vien” 18 gadus.
Lukašenko un Putina relatīvā “jaunība” un labā fiziskā kondīcija teorētiski viņiem ļauj vēl valdīt. Turklāt atšķirībā no Brežņeva, kurš nepārtraukti smēķēja un parasti neatteicās no grādīgiem dzērieniem, Lukašenko un Putins nodarbojas ar sportu – spēlē hokeju, slēpo. Tiesa, Brežņevs bieži medīja, taču diezin vai viņš bija dzinēja lomā, drīzāk jau stāvēja mastā.
Un tomēr paši vitālākie valstsvīri ar laiku nogurst, izdeg un noveco.
Un tad kādā brīdī sāk valdīt galms. Un nav pat svarīgi, kur un kā to dēvē – par Politbiroju, tuvākajiem padomniekiem, pietuvinātajiem oligarhiem, uzticamākajiem priesteriem vai mednieku kompāniju. Jo ilgāk vadonis paliek varas krēslā, jo aktuālāks kļūst jautājums – kas būs pēc tam? Un kā nodrošināt varas pāreju, kā atrast varas mantinieku?
Citādi ir Eiropā. Ja tauta vēlas redzēt jaunas sejas – lūdzu, ik pēc četriem gadiem ir parlamenta vēlēšanas, kurās cilvēki cītīgi velk krustus un svītro. Patlaban vismaz Latvijā vērojams pieprasījums pēc jaunām sejām – iesācējiem politikā, smukiem un izskatīgiem. Saeima atjaunojusies par divām trešdaļām, jau sākās diskusija par gados jaunu vai vismaz citu prezidentu.
Bet arī šādai tieksmei pēc pārmaiņām dažkārt piemīt ja ne trūkumi, tad ēnas puses gan.
To lieliski ilustrēja Jāņa Dombura nesenā intervija ar iespējamo nākamo labklājības ministri Ramonu Petraviču (“KPV LV”). Izrādās, ka ministra amata kandidāte vēl pilnībā nav iepazinusies ar savu atbildības jomu, ko viņa arī atklāti atzina. Pēc redzētā un dzirdētā vismaz manu paziņu lokā iezīmējās divi pilnīgi pretēji viedokļi. Pirmais – “Esam iebraukuši auzās! Tad jau labāk lai paliek vecie!”. Otrais – “Tik slikti nemaz nav. Iemācīsies. Runā tiešu valodu, nelokās. Vismaz kaut kas jauns!”
Izrādās, varas pārmantošana nav vienkārša pat demokrātijā. Patiešām – kam tagad viegli?
