Juris Lorencs: Par dzirkstīm politiķu acīs. Vai Hilarija būs “fit” un kas spridzinās Āboltiņas vietā? 2
Un tā līdz 8. novembrī paredzētajām ASV prezidenta vēlēšanām atlicis jau mazāk par divām nedēļām. Izskatās, ka tajās vinnēs Hilarija Klintone. Lai gan Donalds Tramps vēl nav uzdevis, šķiet, viņu var glābt tikai brīnums. Piemēram – pārgurušās Klintones paģībšana kādā no priekšvēlēšanu mītiņiem. Amerikāņiem ir ļoti svarīgi, lai viņu amatpersonas būtu “fit”, tā sakot – “labā formā”. Sabiedrībā, kur bagātības, skaistuma un varas simbols ir slaids ķermenis un plats smaids ar žilbinoši baltiem zobiem, politiķis nedrīkst izrādīt fiziska vājuma pazīmes. Ne jau velti Tramps aicina Klintoni nodot atklātībai viņas veselības pārbaužu testu rezultātus.
Paradoksāli, bet viens no galvenajiem pārmetumiem Trampam – viņa aizraušanās ar daiļo dzimumu, kas, lai arī netieši, tomēr apliecina šī politiķa enerģiju, mērķtiecību un jauneklīgumu. Pēdējās nedēļās gluži kā no burvju mākslinieka cilindra uzrodas aizvien jaunas sievietes (bijušās pornoaktrises ieskaitot), kurām Tramps reiz esot izteicis nepiedienīgus piedāvājumus, pat solījis naudu “par to”.
Trampa kampaņas veidotāji nepaliek parādā, ceļot gaismā gan vecus Bila Klintona seksa skandālus, gan pētot zem lupas Klintonu pāra nepiesātināmo naudaskāri.
Tikmēr politiskie komentētāji nebeidz jautāt- kā tas varēja notikt, ka pasaulē varenākās, intelektuāliem resursiem tik bagātās valsts prezidenta vēlēšanu taisnē varēja nokļūt tādi cilvēki kā Klintone un Tramps? Kā varēja gadīties, ka vēlētājiem jāizdara izvēle starp sliktu un vēl sliktāku? Vai tiešām no 320 miljoniem nevarēja atlasīt citus kandidātus?
Veca patiesība saka- katrai tautai ir tādi vadoņi, kādus tā ir pelnījusi. Var jau būt, ka amerikāņiem patlaban tiešām vairāk par visu interesē nevis iespējamo prezidentu nodokļu politika, bet viņu guļamistabās un banku kontos notiekošais. Turklāt neaizmirsīsim- gan Klintone, gan Tramps jau izgājuši cauri savu partiju vēlēšanu dzirnavām un tikuši izvirzīti. Tas nozīmē- viņi jau tagad ir saņēmuši milzīgu cilvēku atbalstu. Tieši tādi, kādi viņi ir- ar vulgārajiem uzbrukumiem pretiniekam, jocīgajām frizūrām un indīgajiem smaidiem.
Kas interesē mūs, latviešus? Prezidenta vēlēšanas Amerikā- ne visai. Par tām maz ziņo mediji, arī cilvēki pārsteidzoši kūtri komentē rakstus internetā, katrā ziņā daudz mazāk nekā slavena pašmāju pāra šķiršanās procesu vai Barona ielas remontu. Žēl, jo patiesībā jau ASV vēlēšanu iznākums Latvijai ir pat ļoti svarīgs.
Var jau teikt, ka tā ir veselīga vienkāršas zemnieku tautas pieeja- nav ko uztraukties par lietām, kuras mēs šā vai tā nespējam ietekmēt. Diemžēl cilvēku apātija, neticība tam, ka kaut ko iespējams mainīt, rezultējas arī pašmāju politikas kuslumā. Ne velti kādreizējā Saeimas deputāte Vaira Paegle nesenā intervijā Latvijas Avīzei saka, ka viņa vairs “neredzot dzirksti Latvijas politiķu acīs”.
Tā vien izskatās, ka pēdējā “pirmā ešelona” politiķe, kuras acīs vēl varēja “manīt dzirksti”, bija Solvita Āboltiņa. Ar visām savām kļūdām un brīžam neuzmanīgo uzvedību viņa “Vienotībai” šodien būtu ļoti noderējusi. Laikā, kad partijas reitings joprojām svārstās pie bīstamās 5% atzīmes, jauno partijas priekšēdētāju Andri Piebalgu tikpat kā nemana. Iespējams, tā bija kļūda- par partijas līderi izvēlēt cilvēku, kuram nav amata ne Saeimā, ne valdībā. Bet partijas priekšēdētāja postenis Piebalgam lieliski piestāvētu, piemēram, kopā ar ekonomikas ministra portfeli. Jautājums ir – vai viņam pašam to vajag? Ja viņš ļoti būtu vēlējies, gan jau būtu ticis arī pie kāda ministra amata.
Vienu lietu ne Klintonei, ne Trampam gan nevar pārmest- ka viņi nekārotu pēc amatiem un varas. Diemžēl (vai par laimi) politikā ar gudrību un pieredzi vien nepietiek, jābūt arī vēlmei valdīt, „dzirkstij acī”. Bet mums, vēlētājiem, būtu laiks saprast un pieņemt to, ka politiķa kāre pēc varas ir vien šīs profesijas īpatnība, tikpat dabiska kā dārznieka vēlme izaudzēt pašu skaistāko rozi. Pats no savas pieredzes varu teikt- to ir viegli saprast, jau daudz grūtāk akceptēt.
