Juris Lorencs: No kurienes Latvijas politikā ienācis termins “sarkanā līnija”? 2
No kurienes Latvijas politikā ienācis termins “sarkanā līnijā”, vismaz man īsti nav skaidrs. Varbūt no Aizsargjoslu likuma? Pašvaldībām ir tiesības teritoriju plānos iezīmētās sarkanās līnijas – robežas, kurās zemes īpašnieks nedrīkst ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem. Bet varbūt tās būs psiholoģiskas “sarkanās līnijas”, kas iezīmē politiskos tabu, savdabīgas “nepieskaramo” kastas, ar kurām kopā “nekad un nekur”.
Valdības veidošanas procesā patlaban iezīmējušās divas šādas līnijas.
Pirmā, plata un labi saredzama, novilkta ap “Saskaņu”. Otrā, jau tievāka, turklāt pagaidām vēl iezīmēta ar pārtrauktu svītru – ap ZZS. Izrādās, sarkanās līnijas pastāvot pat Rīgas domē, tikai tās iepretim saviem politiskajiem oponentiem esot novilkusi “Saskaņa”.
Latvija nav vienīgā Eiropas valsts ar “sarkanajām līnijām”. Vēl spilgtāk tās novērojamas Vācijā. Šīs valsts parlamentā ir divas partijas, ar kurām četri pārējie politiskie spēki (kristīgie demokrāti, sociāldemokrāti, zaļie un liberāļi) pat neapsver teorētisku iespēju kopā veidot valdības koalīciju. Pirmā ir “Kreiso” partija, bijušās Austrumvācijas kompartijas mantiniece, otrā – jaunā, pret imigrantiem vērstā “Alternatīva Vācijai”.
Tā ir kardināla atšķirība no četrdesmit gadus vecas pagātnes, kad Vācijas parlamentā parasti iekļuva vien trīs partijas, no kurām divas veidoja valdošo koalīciju. Tie bija “vecie labie” laiki, kad vēl daudzmaz skaidri iezīmējās saprotama robeža starp kreisu (šī vārda labākajā nozīmē) un labēju politiku.
P
ie kā tas ved? Pirmkārt, valdošajiem politiskajiem spēkiem jārēķinās ar reitingu kritumu.
Kā liecina socioloģija, ja vēlēšanas Vācijā būtu notikušas 24. novembrī, tad “lielās koalīcijas” partijām klātos pavisam plāni. Par kancleres Angelas Merkeles kristīgajiem demokrātiem balsotu vien 27%, par sociāldemokrātiem – 14%, kas šai senajai Vācijas partijai ir īsta katastrofa. Abām partijām kopā vien nieka 41%, kas šodien nedotu iespēju sastādīt valdību. Toties labus panākumus gūtu “kreisie”, kas saņemtu 9%, un “Alternatīva Vācijai” – 15%. Kopā tie ir 24%, kas gluži vai automātiski patlaban tiek izslēgti no Vācijas politiskā procesa.
Otrkārt, valdošie spēki Vācijā maksā ar politiskā profila zudumu. Atšķirība starp nosacīti “labēju” un “kreisu” politiku ir izsmērējusies, tauta to vairs nespēj pamanīt. Tāpēc nav brīnums, ka milzīgu reitinga kāpumu piedzīvojuši “zaļie” – par tiem šodien balsotu 22%.
Un tomēr starp Latvijas un Vācijas “sarkanajām līnijām” ir viena atšķirība.
Latvijā tās ir novilkusi pagātne, Vācijā – nākotne. Latvijā joprojām atceras dažu “Saskaņas” politiķu atbalstīto referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, par ZZS runā, ka tā ilgu laiku atradusies kādu “ārēju spēku” ietekmē. Savukārt Vācijā sarkanās līnijas iezīmē strīds par valsts nākotnes redzējumu.
Viens no lielākajiem zaudējumiem, ko Latvijas politikai atnesušas “sarkanās līnijas”, ir sociāldemokrātiskās idejas ierobežošana “Saskaņas” dārziņā. Šai partijai izdevies iestāstīt sabiedrībai, ka tā ir gluži vai vienīgais kreisais spēks Latvijas politikā – lai par tās kreisumu vēl varētu pastrīdēties. Vienlaikus modernās Eiropas politika nav iedomājama bez laikmetīgām sociāldemokrātiskām partijām.
Jau pieminētajā Vācijā tādas šodien ir pat divas – sociāldemokrāti uz “zaļie”. Pēdējie ir “uz viļņa”, turklāt šīs partijas programmā ekoloģiskās tēmas jau sen vairs nav dominējošās, pirmajā plānā izvirzījusies sociālā politika, ekonomika, ārpolitika.
Varbūt šis ir iespēju laiks arī Latvijas politiķiem? Drīz pēc 13. Saeimas vēlēšanām Aivars Lembergs brīdināja, ka “ZZS ir svarīgi atjaunoties, noliekot malā kreisumu un populismu, kas valdībai bija ļoti izteikts”. Pretējā gadījumā ZZS šīs būšot “pēdējās Saeimas vēlēšanas”. Par populismu Lembergam varētu piekrist, par kreisumu – nē.
Sekojot Vācijas Zaļās partijas paraugam, uz Latvijas politiskās skatuves var uznākt atjaunots, moderns politisks spēks – Latvijas Zaļā partija. Arī mazliet kreisi iekrāsots – ja jau vārds “sociāldemokrātija” ir tik sakompromitēts, ka no tā jābēg, un ja “Saskaņa” asociējas ar Maskavas “melno roku”. Bet tas var notikt vien gadījumā, ja Zemnieku savienības un Zaļās partijas ceļi šķiras.
