Juris Lorencs: Mūs gaida “veiksmes stāsts” vai “iebraukšana auzās”? 1
Viena no grāmatām, kas uz mani atstāja lielu iespaidu skolas gados, ir “Burvestību liecinieks”. Tajā amerikāņu ārsts Harijs Raits apraksta Āfrikas valstī Beninā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados redzētas burvestības – dīvainus rituālus, ļauno garu uzsūtīšanu un izdzīšanu. Daudzus gadus vēlāk mani ceļi aizveda uz Togo – zemi, kas atrodas Beninas kaimiņos. Un tad jau galvaspilsētas Lomes tirgū, kur savus pakalpojumus piedāvā vietējie (turklāt varas iestāžu “sertificētie”!) burvji, pašam savām acīm bija iespēja vērot vudū kulta ceremonijas, fetiša leļļu durstīšanu ar adatām, cilvēku fotogrāfiju un matu dedzināšanu. Lūk, ko rakstīja dakteris Raits: “Jo vērtīgāks materiāls, no kura fetišs pagatavots, jo lielāku spēku tam piedēvē. Tāpēc šim nolūkam visvēlamāk izmantot kādu cilvēka ķermeņa daļu.”
Tas viss nāk prātā, vērojot televīzijas sižetu no Lielbritānijas, kurā mūsu tautieši aizrautīgi dedzina kamīnā vēlēšanu biļetenus. Precīzāk – to partiju biļetenus, par kurām netika balsots. Šīs papīra lapas nav parastas – tajās ir cilvēku uzvārdi, partiju nosaukumi un izlozētie sarakstu numuri. Katrā ziņā sertificētie Āfrikas cilšu burvji noteikti zinātu, ko ar tām darīt. Un kas zina, varbūt nemīlētie politiķi arī šo pašdarbnieku rīcības dēļ sajuta ja ne uguns pieskārienu, tad neomulīgu kņudēšanu gan.
Par mājieniem uz darbībām ar uguni norāda arī Latvijas Krievu savienības vēlēšanu saraksta līderis Andrejs Mamikins, kurš savā “Facebook” profilā uz kāda lietotāja jautājumu, kāpēc partija pat Rīgā netika pāri pieciem procentiem balsu, esot atbildējis: “Nositiet mani, aplejiet ar benzīnu.” Gods kam gods, Mamikinam vismaz ir zināms viņa nelaimju cēlonis, un tas ir Nils Ušakovs. Citiem neveiksminiekiem vaininieki rādās ne tik noteikti – “kremlisti”, “kreisie liberāļi”, “bandīti”, bet zaļzemniekam Jānim Klaužam – vienkārši “nezināmi spēki, kas nelikumīgi grozījuši vēlēšanu rezultātus”. “Nezināmi spēki” – tas tiešām jau ir no Āfrikas burvestību sērijas.
Bet uz šo lietu taču var paraudzīties arī no citas puses. Proti, ka viena deputāta neveiksme taču vēl automātiski nenozīmē visas partijas kopīgo neveiksmi. Jo vietā taču ievēlēts cits, tautai tīkamāks kandidāts. Vēl vairāk – varbūt iespēja izsvītrot nemīlamo politiķi bija papildu motivācija, kas lika aiziet uz vēlēšanu iecirkni un balsojot tomēr izšķirties tieši par šo sarakstu. Ir taču dzirdēts – ja nevarētu svītrot, nekad par viņiem nebalsotu! Kas zina, vēlāk izrādīsies, ka tieši šie jaunie deputāti ir kompetentāki, čaklāki, tātad vērtīgāki partijai, Saeimai un valstij. Un galu galā varbūt vienkārši bija pienācis laiks aiziet no Saeimas teātra skatuves.
Kas šķiet dīvaini – šie politiķi nerunā par to, ka manam politiskajam spēkam varēja klāties labāk, dzirdama vien žēlošanās par savu personīgo likteni. Un tā atklājas kailā patiesība – politika patiesībā bijusi nevis misija un aicinājums, bet gan veids, kā iztikt. Vienkārši iztikt – saņemt labu algu, pretendēt uz dzīvokļa un transporta kompensācijām, gaidīt pensiju.
Tagad parlaments ir nomainījies par divām trešdaļām. Jācer, ka gadījuma cilvēku tajā būs mazāk. Visi gan nav tik optimistiski. Kādreizējā premjera Andra Šķēles padomnieks Jurģis Liepnieks savā interneta vietnē raksta: “Nākamos četrus gadus mūs, visticamāk, sagaida nebeidzami ķīviņi, skandāli, valdību maiņas, savstarpēja izrēķināšanās un nekas cits.” Man gan šķiet, ka tik traki nebūs. Tomēr jārēķinās ka gadījumā ja valdības kodolu patiešām veidos divas jaunās partijas – JKP un “KPV LV” –, mūs gaida visai interesanti laiki. Intuīcija saka – vai nu cerētais “veiksmes stāsts”, vai “iebraukšana auzās”, vidusceļa nebūs.
Paies četri gadi, un kamīnos atkal degs vēlēšanu biļeteni. Tajos, iespējams, būs lasāmi arī šodienas politisko mīluļu vārdi. Mēs, vēlētāji, patiešām esam politisko burvestību liecinieki. Jeb varbūt paši esam burvji?
