Juris Lorencs: Migrācijas tēma ir ļoti izdevīga visādu politisku nokrāsu populistiem 0
Kamēr aizkulisēs top jaunā valdība un balsojums par to vēl tikai priekšā, viens no redzamākajiem jaunievēlētās Saeimas lēmumiem ir aizvadītā gada 6. decembrī pieņemtā rezolūcija. Tajā Ministru kabinets tika aicināts nepievienoties ANO Migrācijas paktam. Interesantā veidā šis dokuments sašķēla iespējamo nākamās valdības koalīciju. Un ne tikai.
Par to, ka dažādi, pat diametrāli pretēji viedokļi pastāv arī mūsu sabiedrībā, liecina “Providus” pētnieces Agneses Lāces nesenais raksts “Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam”. Publicēts vairākos interneta portālos, tas izraisīja veselu diskusiju vētru.
Statistika vēsta, ka nelegālā imigrācija uz Eiropu pērn bijusi pati zemākā pēdējos piecos gados, vien aptuveni 150 000 “nelegāļu”.
Tiesa, reālie skaitļi varētu būt lielāki, īpaši ievērojot pastāvīgi pieaugošo darba meklētāju plūsmu no Ukrainas. Un tomēr pat daži simti tūkstošu nav daudz, vien 0,1% no Eiropas iedzīvotāju skaita. Tad par ko uztraukties? Un vai migrācija kaut kādā veidā apdraud Latviju? Tiešā veidā – pagaidām nekādi. Netiešā veidā – pat ļoti. Jo tā šķeļ un vājina Eiropu, patiesībā visu Rietumu pasauli. Vājina kulturāli un nu jau arī politiski.
Eiropā patlaban norisinās divi ar migrāciju saistīti procesi. Pirmais ir lēns un pakāpenisks, saistīts ar kultūru nomaiņu. Visuzskatāmāk tas redzams Francijā, Vācijā un Lielbritānijā, kur izveidojušās lielas, augošas un noslēgtas arābu, turku, pakistāņu un citas kopienas. Kāda izskatīsies Francija pēc simts gadiem, par to “solīdās aprindās” nav pieņemts runāt. Tomēr tas nenozīmē, ka par šo tēmu klusē visi. Un te mēs saduramies ar otru procesu, kas jau radījis pamatīgas galvassāpes daudzās Eiropas valstīs.
Migrācijas tēma ir ļoti izdevīga visādu politisku nokrāsu populistiem Ungārijā, Austrijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē, Polijā, Zviedrijā, Spānijā – sarakstu varētu turpināt.
Ja britu vēlētāji nebūtu izjutuši spiedienu no iebraucēju puses, iespējams, valsts nebūtu izstājusies no ES. Un kas zina, varbūt tajā nelielajā pārsvarā, ar kuru karalienes Elizabetes pavalstnieki nobalsoja par breksitu, savu artavu deva ne vien iebraucēji no Pakistānas, Indijas un Bangladešas, bet arī pārceļotāji no “jaunās Eiropas” – Polijas un Baltijas valstīm. Arī pašreizējā politiskā paralīze ASV saistīta ar migrācijas problēmu, Trampa ieceri būvēt sienu uz valsts robežas ar Meksiku.
Latvijas drošība nav iedomājama bez stiprām, iekšēji vienotām starptautiskām organizācijām, pirmām kārtām NATO un ES. Patlaban mūsu valsti visvairāk apdraud Rietumu demokrātiju vājums, iekšējā sašķeltība, paralīze un savstarpējā neuzticēšanās. Izlikties neredzam, ka viens no šo procesu cēloņiem ir arī migrācija, būtu tuvredzība. Tāpēc vēršanās pret migrāciju vērtējama kā rūgtas, bet nepieciešamas zāles.
Tāpat jāsaprot, ka palīdzēt Āfrikai un Tuvajiem Austrumiem var tikai stipra, vienota un bagāta Eiropa.
Var rasties jautājums – vai Eiropai, patiesībā visai Rietumu pasaulei, tas būtu jādara? Būtu. Pirmkārt, tikai attīstība uz vietas var ja ne pilnībā apturēt, tad vismaz piebremzēt migrāciju. Otrkārt, nevar noliegt, ka Rietumi ir līdzatbildīgi daudzās pašreizējās “trešās pasaules” krīzēs. Viens piemērs – Vācija, kas ir viena no lielākajām ieroču pārdevējām teokrātiskajam Saūda Arābijas režīmam. Tam pašam, ko vaino žurnālista Hašogi nogalināšanā Stambulā un militārajā agresijā pret Jemenu.
Šajā valstī patlaban cieš badu miljoniem cilvēku. Bet nav dzirdēts, ka bagātā Saūda Arābija būtu uzņēmusi Jemenas vai Sīrijas bēgļus, savus ticības brāļus. Tad kāpēc šī valsts joprojām izpelnās tādu Vācijas pretimnākšanu? Jo nauda nesmird! Nav brīnums, ka daži sāk ticēt sazvērestības teorijām par Eiropas iznīcināšanas plāniem – ar vienu roku Merkeles valdība pārdod ieročus, kas sēj iznīcību un rada bēgļu straumes, ar otru roku viņa šos pašus bēgļus sauc uz Eiropu.
Rezumējot: piesardzīgā attieksme pret ANO Migrācijas paktu nav vērtējama kā vēršanās pret nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri spiesti pamest savas mājas. Drīzāk tā ir vēlme apstāties, ieturēt pauzi un mēģināt saprast, kas notiek ar pasauli un ko mēs visi kopā varam darīt, lai to padarītu drošāku un labāku.
