Juris Lorencs: Līkne skrien debesīs un mediji sāk ziņot par “Indijas katastrofu”! Kā ir patiesībā? 65
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad 2020. gada februārī Covid-19 vīruss atstāja Ķīnu un sāka iekarot pasauli, es uzreiz iedomājos par Indiju. Bet ne tāpēc, ka šī valsts atrodas tieši blakus Ķīnai.
Es iztēlojos 1,4 miljardus lielo cilvēku okeānu. Ielas, laukumus, krastmalas, veikalus un tirgus, kur cilvēki burtiski spiežas viens pie otra. Pārpildītos vilcienus, kuros arī man ir gadījies braukt. Ideāla vide vīrusa izplatībai!
Saslimstība Indijā patiešām lēnām pieauga, septembra beigās sasniedzot maksimumu. Šā gada sākumā iestājās atslābums, indiešu paziņas jau rakstīja, ka “par vīrusu te vairs neviens neuztraucas”, ka “dzīve atkal rit, kā ierasts”.
Tomēr aprīlī saslimšana atsākās. Ja paraugās grafikos, tad tieši patlaban redzama, kā saka matemātiķi, eksponenciāla attīstība, līkne skrien teju vai debesīs.
Rietumu mediji ziņo par “Indijas katastrofu”, par krematoriju krāsnīm, kurās no nepārtrauktās līķu dedzināšanas “izkūst metāls”. BBC savā interneta portālā pat izveidoja pastāvīgo rubriku “India’s Covid crisis”, kurā redzamas reportāžas no “šausmu ielejas”.
Bet kā ir patiesībā? Protams, skaitļi ir iespaidīgi – ap 330 000 saslimušo dienā. Bet Indija ir 750 reižu lielāka par Latviju!
Patlaban, aprīļa nogalē, Indijā dienā vidēji inficējas ap 0,0023% no iedzīvotājiem, Latvijā – 0,003%. Tātad oficiāli saslimstības līmenis vismaz šobrīd Latvijā ir 1,3 reizes augstāks nekā Indijā.
Tad kāpēc tāda uzmanība pievērsta tieši Indijai? Viens no izskaidrojumiem – jo cilvēka aiziešana šeit tiek izrādīta, no tās īpaši nebaidās un nekaunas.
Skaļu saucienu pavadītas, pa ielām virzās procesijas ar aizgājējiem. Katrā apdzīvotā vietā iekārtotas atklātas kremācijas vietas, kur katrs garāmgājējs var noraudzīties, kā gaisā izkūp cilvēka ķermenis – gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē.
Kopš parādījusies fotogrāfija, šie attēli Rietumu medijos ir visai pieprasīti. Tagad, kad mirstība Indijā pieaugusi, arī kremācijas sārtu kļuvis vairāk un to attēli – vēl iespaidīgāki. Bet, ja paraugās pašos Indijas medijos, tad nekādas panikas šajā valstī nav.
Jā, dažās slimnīcās pacientiem trūkst skābekļa, citur vienkārši nav brīvu gultu, bet šīs problēmas tiek risinātas. Un tomēr Indijai ir savas īpašās problēmas, un tās pat nav saistītas ar pārapdzīvotību.
Lai cik paradoksāli tas skanētu, karstajā un saulainajā klimatā cilvēki bieži slimo ar saaukstēšanās un elpceļu slimībām. Iemesls – aizraušanās ar gaisa kondicionieriem.
Uz ielas karsē saule un valda plus 45 grādu karstums, bet vilciena vagonā vai lielveikalā – vien plus piecpadsmit. Kontrasts ir milzīgs!
Vienīgās slimības, ko es pats esmu saķēris Indijā, ir saaukstēšanās ar temperatūru un klepu, un vienmēr to cēlonis bijis kondicionieris. Papildus riska faktors Covid-19 pandēmijas apstākļos – nepareiza ventilācijas iekārtu projektēšana.
Es nebrīnītos, ja dažviet gaiss un vīruss tiek dzenāts “pa apli”. Vēl viena problēma, kas var sarežģīt atveseļošanos – gaisa piesārņojums. Deli, Haidarābādā, Bengalūru, patiesībā jebkurā Indijas lielpilsētā, kas neatrodas okeāna krastā, daudzi cilvēki cieš no astmas.
Vēsture liecina, ka Indija ir uzveikusi daudz šaušalīgākas epidēmijas par Covid-19. Indietis uz nāvi raugās mazliet citādi nekā eiropietis. Ja nu kāds aiziet – neko darīt, tāds ir liktenis, karma.
Tas gan nenozīmē, ka cilvēka dzīvība šeit netiek vērtēta, tieši otrādi. Tāpat esmu pārliecināts, ka šī valsts sapotēs savus iedzīvotājus un uzveiks vīrusu. Indiešu zinātnieki ir izstrādājuši vakcīnu “Covaxin”, valstī ir jaudīga farmācijas industrija.
Nedomāju, ka Indijā būs nepieciešamas īpašas kampaņas un “vakcinācijas avīzes”, lai pārliecinātu cilvēkus potēties.
Valstī, kur skolēnu mīļākais priekšmets ir matemātika, sabiedrībā valda milzīga uzticēšanās gudriem, izglītotiem cilvēkiem – priesteriem, inženieriem, zinātniekiem, ārstiem. Tātad arī vakcīnām.
