Juris Lorencs: Krievijas jaunais starts kosmosā – otrajā piegājienā 3
Runā, ka pēc pirmā neveiksmīgā raķetes palaišanas mēģinājuma no jaunā kosmodroma “Vostočnij” prezidents Putins esot sadevis “pamatīgu sutu” saviem padotajiem un neesot īpaši kautrējies pat no sālītākiem izteicieniem, ar kuriem krievu valoda tik bagāta.
Lai nu kā, bet otrajā mēģinājumā viss noritēja veiksmīgi. 28. aprīlī piecos no rīta pēc Maskavas laika raķete “Sojuz” ievadīja orbītā trīs pavadoņus un “iezvanīja jaunu ēru Krievijas kosmonautikā”, kā pompozi ziņoja šīs valsts plašsaziņas līdzekļi. Tas gan netraucēja Putinam izteikt rājienus (“объявил выговор”) diviem augstākajiem ierēdņiem, atbildīgiem par militāro rūpniecību un kosmosa apgūšanu – vicepremjeram Dmitrijam Rogozinam un “Roskosmos” direktoram Andrejam Koļesņikovam. Tautai tas noteikti patika.
Patiesībā kosmodroma “Vostočnij” celtniecība visai labi rakturo mūsu kaimiņtautas mentalitāti, vājās puses, bet nenoliedzami arī tās spēku un varēšanu. Salīdzinoši īsā laikā, nepilnos četros gados krievi pilnīgi tukšā vietā Sibīrijas taigā uzcēluši modernu kosmodromu un jaunu pilsētu 19 000 iedzīvotājiem. Kā parasti, neiztika bez upuriem, šajā gadījumā nozagtiem 7, 5 miljardiem rubļu un laikā neizmaksātām celtnieku algām. Seši aizdomās turamie jau sēž aiz restēm.
Bet kāpēc kosmodroma celtniecībai tika izvēlēti tieši Tālie Austrumi? Spiegošanas un meteoroloģisko pavadoņu (kas principā tā pati izlūkošana vien ir) palaišanai der jebkura vieta uz Zemes, un krieviem tāda jau ir – Pļiseckas militārais kosmodroms Arhangeļskas apgabalā. Savukārt sakaru pavadoņus visefektīvāk un vislētāk var ievadīt kosmosā no vietas, kas atrodas pēc iespējas tuvāk ekvatoram. Tā ir tā saucamā ģeostacionārā orbīta, kurā pavadonis riņko ap planētu pa tās ekvatoru. Turklāt nevis vienkārši riņķo, bet precīzi ar planētas rotācijas leņķisko ātrumu. Tāpēc attiecībā pret planētas virsmu pavadonis ir nekustīgs, tas it kā “karājas” noteiktā punktā un 24 stundas diennaktī sūta televīzijas signālus, piemēram, Eiropai.
Padomju Savienībā tāda vieta bija Baikonura, kas atrodas pašos Kazahstānas dienvidos, bet ASV- Kanaveralas zemesrags Floridas tālākajā dienvidu punktā. Visizdevīgākajā situācijā ir francūži, kuru kosmodroms novietots gandrīz uz ekvatora aizjūras departamentā Franču Gviānā.
Līdz ar PSRS sabrukumu Baikonura nonāca Kazahstānas īpašumā, un patreizējais starpvalstu līgums ļauj to izmantot vien līdz 2050. gadam. Turklāt nepavisam nav skaidrs, kas notiks ar Vidusāziju tuvāko gadu desmitu laikā, varbūt tur valdīs kāds jaunizcepts “kalifāts”.
Meklējot vietu jaunam kosmodromam, krieviem bija divas iespējas, divi reģioni ar pēc iespējas tuvāku novietojumu ekvatoram – Ziemeļkaukāzs vai Tālie Austrumi. Izšķiršanās notika par labu pēdējam. Pirmkārt, jaunajā kosmodromā saule spīdot 310 dienas gadā, kas nav mazsvarīgi. Otrkārt, kosmosa kuģus var ievadīt orbītā virs Krievijas teritorijas, neskarot citas valstis. Un, treškārt, patiesībā arī Ziemeļkaukāzs nav tā mierīgākā vieta pasaules, kur ilgtermiņa perspektīvā celt dārgas un stratēģiski svarīgas būves.
Paredzams, ka pēc septiņiem gadiem no “Vostočnij” varēs pacelties pilotējamie kosmosa kuģi. Zaudētāja būs Kazahstāna, kurai raķešu starti no Baikonuras kosmodroma ienes pamatīgu naudu. Bet pati Baikonura var pārvērsties par pamestu spoku pilsētu stepes vidū, derīgu vien trilleru un šausmu filmu uzņemšanai.
