Juris Lorencs: Ko Porziņģim šajā situācijā vajadzēja darīt? 2
Joprojām turpinās diskusija par atgadījumu ar basketbolistu Kristapu Porziņģi Liepājā, proti, viņa publiskā attiecību skaidrošana, patiesībā kautiņš ar tā saucamajiem karaostniekiem. Ko Kristapam šajā situācijā vajadzēja darīt? Jūtot ko nelāgu, steidzami izlavīties nepamanītam pa sētas durvīm? Jo iesaistīšanās šādā konfliktā taču draud ar reputācijas zudumiem, iespējamām traumām un zaudētiem miljoniem! Vai tomēr “sadot”? Liepājas uzņēmējs Artūrs Butāns domā, ka Porziņģis, iekuļoties kautiņā, “neapzināti izglābis daudzus liepājniekus”. Izrādās, Liepājā pastāvot “karaostas banda”, kas jau ilgāku laiku terorizējot pilsētu.
Tagad šai problēmai beidzot pievērsta policijas uzmanība.
Vēl pirms divdesmit gadiem Porziņga rīcība liktos dabiska un apsveicama, šodien tā izraisa šaubas un diskusiju. Kaut kas ir mainījies cilvēkos, atklāta un tieša iestāšanās par taisnību vairs nav pašsaprotama. Uz to netieši norāda arī tik viegli pieņemtais un sabiedrībā pārsteidzoši maz apspriestais Trauksmes celšanas likums. Pagaidām ziņošana “kompetentām institūcijām” formalizēta darba attiecību jomā. Vēl tālu no aicinājuma ziņot par visiem un visu, taču virziens ir diezgan noteikts.
Mazais Klāvs no videoklipa aicina – “ja tu redzi vai dzirdi, ka tavā darba vietā ir pārkāpumi, tad tu par tiem vari runāt”. Klipa autori gan nav bijuši precīzi – Klāvam vajadzēja teikt nevis “vari runāt”, bet gan “vari ziņot”. Jo tieši tāds ir jaunā likuma gars. Tas aicina drošāk pārkāpt jau tūkstošiem gadu pastāvošo iekšējo tabu, kas joprojām daudzus attur no ziņošanas. Nav jau runa par to, ka cilvēki apzināti atbalstītu likumpārkāpējus. Bet dzīve ir sarežģīta, tā ne vienmēr iekļaujama formālos likuma rāmjos. Galu galā taču pastāv cerība, ka cilvēks, kurš izdarījis tikai man vienam zināmu un sodāmu pārkāpumu, reiz labosies. Cerība un piedošana – tās ir lietas, uz kurām balstās pasaule. Apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem raksta: “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”
Pēdējos 2000 gados nekas nav stiprinājis un saliedējis Rietumu pasauli tik ļoti kā kristīgā baznīca. Neraugoties uz visiem pēdējo gadu skandāliem, baznīcai joprojām turpina uzticēties liela daļa cilvēku, tajā skaitā arī Latvijā. Daudz vairāk nekā politiķiem un partijām. Un vai nav paradoksāli – cilvēki uzticas institūcijai, kas par mums zina ļoti daudz (pat vairāk nekā “Google” meklētājs!), bet neko neziņo. Jo grēksūdzes noslēpumu katoļu baznīcā neviens nav atcēlis. Miljoniem cilvēku vēstures gaitā reiz atzinušies priesteriem savos noziegumos, un ļoti daudzi pēc šīm sarunām ir labojušies. Diezin vai tas būtu noticis, ja priesteris būtu “cēlis trauksmi” un ziņojis.
Trauksmes celšanas likuma parādīšanās ir vājas sabiedrības pazīme. Tādas, kas savas problēmas gluži instinktīvi tiecas novelt uz “kompetento iestāžu” pleciem. Tā vietā, lai tieši pateiktu cilvēkam, ko domājam par viņa rīcību, mēs ziņojam. Tiekam “pseidonimizēti” un turpinām lišķīgi uzsmaidīt kolēģim, par kuru esam ziņojuši. Vērojam un gaidām, kā viņš iekritīs mūsu izliktajās lamatās. Diezin vai šis likums stiprinās uzticēšanos cilvēku starpā. Tas varbūt uz īsu brīdi stiprinās valsti, bet ne sabiedrību kopumā.
Un vēl kāds pamācošs atgadījums ar Porziņģi – apsūdzības izvarošanā.
Mediji šo gadījumu ir pārmaluši neskaitāmas reizes, tomēr atļaušos vēlreiz atgādināt – kāda sieviete Ņujorkā pēc vairāk nekā gada ilgas klusēšanas pēkšņi atcerējusies, ka tikusi izvarota. Cēlusi trauksmi un ziņojusi kompetentām iestādēm. Atgūt atmiņu palīdzējis skandalozais apstāklis, ka Porziņģis joprojām neesot samaksājis 60 000 dolāru “par klusēšanu”. Un atkal jādomā par sabiedrību, kāda tā bija vēl pirms divdesmit gadiem. Toreiz šī sieviete visdrīzāk palielītos draudzenēm: “Jūs neticēsiet, bet man ar viņu bija kas tāds.” Tagad tiek skaitīta nauda. Mēs dzīvojam laikā, kad lieliem cilvēkiem tiek raktas dziļas lamatas. Tikai mednieki tādi sīki.
