Juris Lorencs: Kāpēc gan lai dators nevarētu veidot laika ziņas? 5
Kad es 1978. gadā sāku studēt fiziku Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, pirmajā kursā “fiziķos” uzņēma 125 studentus – 50 latviešu plūsmā, 50 krievu plūsmā plus 25 tā saucamajā “skolotāju grupā” ar mācībām latviešu valodā. Turklāt līdztekus Latvijas Universitātei fizikas skolotājus tolaik gatavoja arī Daugavpils Pedagoģiskais institūts. Septiņdesmito gadu beigās “fiziķos” konkursa nebija, uz vienu studiju vietu parasti pretendēja tikai viens vidusskolas absolvents. Toties tie visi savos atestātos varēja lepoties ar augstām vidējām atzīmēm, arī motivācija mācīties bija milzīga. Lielākajai daļai studentu fizikas un matemātikas studijas bija vaļasprieks, savienots ar pienākumu. Un tomēr ne visi izturēja līdz finišam. Arī “skolotāju grupā” izlaiduma dienā augstskolas diplomu parasti saņēma vien kādi 15 cilvēki. Un tomēr tas ir 15 reižu vairāk nekā šogad, kad universitāti pabeidza viena vienīgā nākamā fizikas skolotāja.
Laiki ir mainījušies. Nevarētu teikt, ka eksaktās zinātnes pavisam vairs “nav modē”, jauniešu vidū ir liela interese par informācijas tehnoloģijām. Ievērojot pašreizējās darba tirgus attīstības tendences, tas ir aktuāls un perspektīvs virziens. Rūpniecībā strādniekus pamazām aizstāj roboti. Man kaimiņos esošajā “Rimi” lielveikalā jau labu laiku darbojas automātiskās pašapkalpošanās kases. Tas ir tikai laika jautājums, kad kasiera profesija sāks izzust arī citviet. Vēl pirms desmit gadiem dažu minūšu gājiena attālumā no manām mājām bija piecu banku filiāles, tagad palikusi tikai viena. Līdz ar interneta norēķinu attīstību daļu banku darba paveic paši klienti. Pilsētās, kur ik uz soļa uzstādītas novērošanas kameras, vairs nav nepieciešams liels skaits ielās patrulējošo policistu. Jau paredzamā nākotnē roboti pamazām sāks aizstāt tālbraucējus šoferus, taksistus un līdz ar trīsdimensionālo printeru attīstību pat celtniekus. Tomēr vislielākās pārmaiņas darba tirgū sola mākslīgais intelekts. Tas apdraud “balto apkaklīšu” darba vietas – juristus, nodokļu administratorus, valsts ierēdņus, zemākā un vidējā līmeņa vadītājus, ekonomistus, grāmatvežus, banku un apdrošināšanas kompāniju darbiniekus. Iespējams, pat žurnālistus. Kāpēc gan lai dators nevarētu veidot laika ziņas, kriminālo hroniku vai izteikt asprātīgas astroloģiskās prognozes?
Cilvēces vēsture liecina, ka vecās, aizejošās darba vietas vienmēr nomaina jaunas. Nav tā, ka cilvēki pavisam paliek bez darba. Lai apkalpotu milzīgo un nepārtraukti augošo informācijas tehnoloģiju mašinēriju, būs vajadzīgi matemātiķi, programmētāji, inženieri, tehniķi. Bet kas viņus izglītos? Bez eksakto priekšmetu skolotājiem neiztikt. Latvija varbūt var dzīvot bez fiziķiem pētniekiem, taču tā nevar iztikt bez fizikas skolotājiem. To trūkums, kas pēc dažiem gadiem var kļūt jau pavisam nopietns, draud būtiski bremzēt Latvijas attīstību. Tātad izglītības politikā nepieciešami ārkārtas pasākumi. Piemēram – būtiska stipendiju apmēru palielināšana dažu specialitāšu studentiem. Šāda rīcība visdrīzāk sastapsies ar neizpratni un skaudību, tomēr no valsts interešu viedokļa tā būtu attaisnojama.
Intereses pēc papētīju, ko eksperti saka par dažādu profesiju nākotnes izredzēm. Izrādās, tehnoloģijas nāk un iet, bet mūsu daba nemainās. Saglabāšoties profesijas, kurās neiztiek bet cilvēciska kontakta – gan garīga, gan fiziska. Arī 21. gadsimtā joprojām būs vajadzīgi fizioterapeiti, masieri, psihoterapeiti, slimnieku pieskatītāji, veco ļaužu aprūpētāji un gara laika īsinātāji. Kas ir pārsteidzoši – cilvēki vēl būtu gatavi tam, ka restorāna virtuvē viņiem pusdienas gatavo mašīna, taču tikai retais būtu priecīgs dzīva viesmīļa vietā ieraudzīt robotu.
