Juris Lorencs: Kāpēc briti vēršas pret “baltajiem, čaklajiem, kristīgajiem”, nevis “melnajiem”? 33
Viens no lielākajiem atklājumiem pēc “Breksita”- ka patiesībā briti vēlas redzēt aizbraucam nevis “melnos” vai indiešus, bet gan latviešus! Pat eiroparlamantārietis Roberts Zīle nesenā intervijā LA (04.07.2016) atzīst, ka “britu nepatika ir pret mums. Pret baltiešiem, poļiem”. Sociālie tīkli ir pilni ar vaimanām – “Kāpēc? Vai tad mēs neesam tādi paši kā viņi? Balti, čakli, strādīgi, kristīgi, likumpaklausīgi eiropieši?”
Cilvēks, kurš pabijis trīs lielajās Rietumeiropas metropolēs – Londonā, Parīzē un Berlīnē, būs ievērojis milzīgo, pie pamatnācijas nepiederošo iebraucēju skaitu. Berlīnē tie ir turki, Parīzē – arābi.
Bet visvairāk ieceļotāji krīt acīs Londonā – nēģeri no “melnās Āfrikas” un Karību salām, indieši, bengāļi no Bāngladešas, pakistāņi, Honkongas ķīnieši.
Patiesībā pēc savas izcelsmes šīs kopienas ir visai atšķirīgas. Vācijas turki ir viesstrādnieki, kas sāka ierasties valstī Vācijas “ekonomiskā brīnuma” laikā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Savukārt arābi Francijā un raibais tautu kokteilis Anglijā ir koloniālo impēriju mantojums.
Tuvojies “Brexit” referendumam, bieži varēja dzirdēt, ka tā rezultātu varot ietekmēt britu bailes no Sīrijas bēgļiem, kuri esot gatavi gāzties pāri Lamanšam un pārplūdināt miglā tīto salu. Bet Britānija jau ir pilna ar daudz eksotiskākiem iebraucējiem, kuri turklāt ir ieradušies un turpina ierasties šajā zemē pavisam legāli. Ieskatoties Indijas laikrakstu svētdienas pielikumos, kas publicē precību sludinājumus, var redzēt, ka viens no līgavaiņa vai līgavas “labumiem” ir iespēja aizgādāt nākamo laulāto draugu uz Angliju.
Gan Lielbritāniju, gan Franciju ar bijušajām kolonijām joprojām saista neskaitāmas redzamas un neredzamas saites- sākot ar ģimeņu radniecību un beidzot ar emocionālu pieķeršanos šīm zemēm. Sava loma ir arī vainas apziņai par koloniālā perioda netaisnībām. Un te mēs saduramies ar visai interesantu parādību – pamatiedzīvotāju nepatika pirmām kārtām rodas nevis pret ļoti atšķirīgo, bet gan pret it kā līdzīgo, pret to, kurš cenšas izlikties tāds pats kā es, bet, saprotams, tāds nav un nekad nebūs.
Izrādās, ka melnais puisis no Karībiem vai čadrā ievīstīta pakistāniete ir “mūsējie”, eksotika, kas prot spēlēt futbolu un programmēt, bet tie tur no Eiropas otra gala – prasti migranti, klaidoņi, labākas dzīves meklētāji, darba atņēmēji, sociālo labumu izmantotāji.
Kāda līdzība ar Latviju! Viens no trešās Atmodas lozungiem bija “Metro – nē, migrantiem- nē!” Bet kas tad būtu šie migranti, potenciālie metro cēlāji? Vismaz ārēji mums ļoti līdzīgie krievi vai baltkrievi. Šodien no ārzemniekiem Rīgā bieži var dzirdēt: “Ko jūs varat pukoties par tiem krieviem? Vai tad viņi nav tādi paši kā jūs? Uz ielas es vispār nevaru atšķirt, kurš latvietis, kurš krievs, man jūs visi esat vienādi.”
Ja mēs aplūkojam konfliktus, kas pēdējos gadu desmitos izcēlušies Eiropā, tad redzam, ka tie visi radušies starp ģenētiski ļoti līdzīgām, nereti pat vienā valodā runājošām tautām. Atcerēsimies kaut vai pilsoņu karu bijušajā Dienvidslāvijā- serbi un horvāti taču runā vienā valodā, arī ārēji viņi nav atšķirami. Bruņotajā konfliktā Donbasā bieži varēja vērot, ka ne tikai separātistu, pat ukraiņu pusē virsnieki komandas nodod krieviski.
Varbūt tiešām politiski sprādzienbīstamu potenciālu (bet “Breksitu” par tādu var uzskatīt “vecajā Eiropā” rada ne tik daudz “krāsainie” cilvēki no bijušajām kolonijām, bet gan “jaunie eiropieši”, to skaitā arī latvieši? Ja Eiropas politiķi to saprot, tad Ukrainai savulaik apsolītais bezvīzu režīms tā arī var palikt tikai solījums. Pajautājiet ukraiņiem, kā viņi izmantotu bezvīzu režīma iespējas! Parastā atbilde būtu: “Uz Vāciju! Strādāt!”
Juris Lorencs
