Juris Lorencs: Kam lai tic? Hakeri uzlauž Eiropas Zāļu aģentūras datorus un publicē melīgu informāciju 39
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Hakeri esot ielauzušies Eiropas Zāļu aģentūras datoros, nozaguši slepenu saraksti, kas skar Covid-19 vakcīnu, un tagad izlikuši to internetā. Ar vienu niansi – nozagtajos dokumentos pirms publicēšanas veiktas izmaiņas, lai cilvēkos radītu šaubas.
Nacistu propagandas ministrs Jozefs Gebelss esot teicis, ka bieži atkārtoti meli agrāk vai vēlāk kļūst par patiesību. Jo biežāk un skaļāk, jo labāk! Taču ir kāds paradokss – dažkārt mēs ticam meliem, ja tie ir slepeni un teikti čukstus.
“Tev vienīgajam to varu atklāt, tikai apsoli, ka nevienam neteiksi, no konfidenciāliem, bet drošiem avotiem uzzināju, ka…” Un mums tiek stāstītas baumas, neglītas lietas par vienu vai otru cilvēku, patiesībā lieta inde. Mēs pat varbūt noticam, jo baumas ietītas ekskluzīva noslēpuma plīvurā.
Tas nekas, ka šīs tenkas zina jau puspasaule. Mediji ziņo, ka aizvadītā gada decembrī hakeri esot ielauzušies Eiropas Zāļu aģentūras datoros, nozaguši slepenu saraksti, kas skar Covid-19 vakcīnu, un tagad izlikuši to internetā.
Ar vienu niansi – nozagtajos dokumentos pirms publicēšanas veiktas izmaiņas, lai cilvēkos radītu šaubas par vakcīnu drošumu. Šādas rīcības motīvi var būt dažādi – sākot ar sekošanu sazvērestības teorijām, nepatika pret pašu vakcinēšanas procesu un beidzot ar negodīgu konkurenci vai politisku mērķi vājināt Eiropu. Bet kā lai netic, ja informācija slepena un zagta!
Bet ir vēl augstāka melu pilotāža, proti, manipulācija ar cilvēkiem. 2014. gadā separātistu spēki Ukrainas austrumos sagūstīja kādu Nadeždu Savčenko. Viņa tika apsūdzēta līdzdalībā krievu žurnālistu slepkavībā, un 2016. gada martā Krievijas tiesa Savčenko piesprieda 22 gadus cietumsodu.
Pateicoties starptautiskās sabiedrības spiedienam, Savčenko pēc dažiem mēnešiem atbrīvoja un kā nacionālo varoni sagaidīja Kijevā. Es pats “Latvijas Avīzē” tolaik rakstīju jūsmīgu komentāru, kura būtība bija šāda – Savčenko ir neērta visiem, izņemot Ukrainas tautu. Neērta oligarhiem, Ukrainas politiskajai nomenklatūrai, Donbasa separātistiem un Krievijai. Realitāte izrādījās pilnīgi pretēja!
Oligarhi un politiķi viņu veikli izmantoja savās politiskajās spēlēs, bet Krievija ar Savčenko neapzinātu (bet varbūt apzinātu) palīdzību grāva Ukrainas starptautisko autoritāti. 2018. gada martā Ukrainas parlaments kādreizējai varonei atņēma deputāta neaizskaramību, viņa tika apcietināta un apvainota sadarbībā ar Krievijas specdienestiem. 2019. gada aprīlī Savčenko atbrīvoja, taču jezgu viņa bija sarīkojusi pamatīgu. Ukrainas nelabvēļi varēja berzēt rokas! Ja man šodien kāds jautātu – kas ir Nadežda Savčenko, es atbildētu – nezinu.
Tāpat kā es nezinu, kas īsti ir Aleksejs Navaļnijs. 2008. gadā šis cilvēks dibina “Krievijas nacionālo kustību”, atbalsta Kremļa agresiju karā pret Gruziju, aicina deportēt Gruzijas pilsoņus no Krievijas. Un tad 2011. gadā Navaļnija politiskie uzskati pēkšņi mainās.
Viņš dibina organizāciju “Korupcijas apkarošanas fonds” un nāk klajā ar skandaloziem amatpersonu atmaskojumiem. Tie liecina par greznu dzīvi, kas nav samērojama ar oficiālajiem ienākumiem, par slepenām villām, jahtām un lidmašīnām, par īpašumiem “naidīgajos Rietumos”. Bet kas ir interesanti – Navaļnija atmaskojumi nekad nav bijuši vērsti pret drošības struktūru un armijas amatpersonām.
Kaut gan nav nekāds noslēpums, ka tieši armijā notiek vislielākā izsaimniekošana un zagšana. Dzirdēti apgalvojumi, ka Navaļnijs patiesībā esot vai nu Krievijas specdienestu aģents, vai arī sadarbojoties ar tiem. Ka pētījumi esot mērķtiecīgi pasūtīti, bet informāciju viņš saņemot no specdienestiem. Kā tas iespējams – Krievijā cilvēks var tikt arestēts par komentāru sociālajos tīklos, bet Navaļnija droni no gaisa netraucēti filmē bijušā premjera Medvedjeva villu! Kam ticēt?
17. janvāra vakarā Navaļnijs atgriezās Maskavā un lidostā tika apcietināts. Gribētos ticēt, ka viņš ir godīgs cilvēks, varonis, Krievijas nākotne. Bet kā ir patiesībā? Es nezinu, šaubas ir iesētas. Vēl viena liecība tam, ka dzīvojam “pēcpatiesības laikmetā”.
Tieši dienu pirms Navaļnija ierašanās Maskavā (nejaušība?) bijušais Vācijas kanclers, tagad naftas kompānijas “Rosņeftj” direktoru padomes priekšsēdētājs un “Gazprom” piederošās “Nord Stream 2” valdes priekšsēdētājs Gerhards Šrēders sniedza plašu interviju žurnālam “Der Spiegel”.
Tajā viņš pirmo reizi atzina, ka “Krimas aneksija bijusi starptautisko tiesību pārkāpums”, tomēr “sankcijas pret Krieviju nav tā pareizākā reakcija”, turklāt “Putins viens pats nevar atbildēt par visu, kas notiek Krievijā”. Tas jau ir no sērijas “labais cars, sliktie bajāri”. Tiešām, kam lai tic?
