Juris Lorencs. Jemenas aizmirstais karš 1
Nedēļas sākumā pienāca satraucoša ziņa no Kenijas galvaspilsētas Nairobi. Somālijā bāzētais teroristu grupējums “Al Shabab” sarīkoja uzbrukumu Nairobi pieczvaigžņu viesnīcas “DusitD2” kompleksam, nogalinot 20 cilvēkus.
Notikums uz īsu brīdi pievērsa pasaules uzmanību Āfrikas ragam vai vienkārši “Ragam”, tā saucamajam “Horn”. Lai arī ģeogrāfiski reģionā atrodas vien Somālija, Etiopija, Džibuti un Eritreja, tajā notiekošais ietekmē politiskos procesus daudz plašākā apkārtnē – Kenijā, Sudānā, Ēģiptē, arī Jemenā viņpus Adenas līča. Pašā Somālijā patlaban valda relatīvs miers un kārtība. Pat to liecina kaut vai arī tas, ka respektablas aviokompānijas atsākušas regulārus lidojumus uz valsts galvaspilsētu Mogadišu.
Toties asiņains karš jau gandrīz četrus gadus, kopš 2015. gada marta, plosās Jemenā. Novērotājam no ārpuses brīžam nav pat skaidrs, kas ar ko un kāpēc karo. Jemenas karte šodien atgādina lupatu deķi, kurā savas krāsas atstāj visdažādākie spēki – nemiernieki, valdības karaspēks, “Islāma valsts” un ārvalstu bruņotie spēki. Visaktīvākā ir Saūda Arābija, bet konfliktā iesaistījušies arī Apvienotie Arābu emirāti, Ēģipte, Katara, Sudāna, pat ASV un Francija. Katram savas intereses un mērķi. Cik tie ir tīri un morāli attaisnojami, tas ir liels jautājums.
Bojā gājušo skaits Jemenas karā jau tuvojas 100 000 cilvēku, miljoni tieši patlaban cieš badu. Iedzīvotāji pastāvīgi saskaras ar dzeramā ūdens trūkumu, plosās slimības, to skaitā holera.
Man izdevās pabūt šajā skaistajā, viesmīlīgajā valstī dažus gadus pirms kara sākuma. Tā pasaule, kas redzama manās fotogrāfijās, vairs neeksistē. Skaistā, unikālā Sanas vecpilsēta, kas ierakstīta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, ir sagrauta.
Ēkas gan atkal var uzcelt no jauna, tāpat kā mūsu Pētera baznīcu vai Melngalvju namu. Rit gadi, mainās paaudzes, un daudzi šodienas padsmitnieki pat nenojauš, ka Pētera baznīca reiz stāvēja drupās, bet Melngalvju nama vispār nebija daudzus gadu desmitus. Tāpēc mani vairāk interesē, kas noticis ar Jemenas fotogrāfijās redzamajiem cilvēkiem. Jauniešiem Zabīdas tirgū, sievietēm Adenas pludmalē, kuras pat peldoties neuzdrošinās novilkt čadru.
Tas ir tāpat kā skatīties Latvijas fotogrāfijas, kas uzņemtas 1940. gada pavasarī – smaidoši, laimīgi cilvēki, kuri pat nenojauš, ka pavisam drīz tos sagaida padomju okupācija, deportācijas, vācu okupācija un kara šausmas. Patiesībā karš tolaik jau bija sācies. Čehija bija anektēta, Polija iznīcināta un sadalīta starp Vāciju un Padomju Savienību. Tikai fotogrāfijas smaidošajiem cilvēkiem likās, ka tas ir kaut kur tālu, ka viņus tas neskars.
Patiesībā viss Āfrikas rags patlaban ir pulvera muca ar laika degli. Terorisms un kari ir tikai viena no daudzajām reģiona problēmas. Pašas galvenās ir pārapdzīvotība, ūdens un lauksaimniecības zemju trūkums.
Lūk, daži skaitļi, kas liecina par iedzīvotāju skaita izmaiņām laikā no 2000. līdz 2019. gadam: Somālija – no 7, 3 līdz 11, 7 miljoniem, Jemena- no 17, 5 līdz 29, 3 miljoniem, Etiopija – no 65, 5 līdz 108, 5 miljoniem, Sudāna – no 27, 7 līdz 43, 3 miljoniem, Ēģipte – no 67, 7 līdz 98, 7 miljoniem. Katrs, kurš pabijis Ēģiptē, zina – ūdens tur ir tieši tik daudz, cik dod Nīla, bet lauksaimniecības zemes platība apbūves dēļ nepārtraukti samazinās. Turklāt uz Nīlas ūdeni pretendē arī strauji augošās Etiopija un Sudāna.
Var tikai piekrist tiem, kuri apgalvo – nākotnē nevis atombumba uzspridzinās pasauli, bet gan ūdens trūkums un tam sekojošs bads.
