Juris Lorencs: Ja Sudānā saasināsies konflikti, Eiropā iespējami jauni bēgļu plūdi 2
“Diktatoru lapkritis” turpinās. Kārta pienākusi vēl vienai Āfrikas valstij – Sudānai. Pēc vairākus mēnešus ilgiem protestiem no varas troņa nobīdīts ilggadējais (kopš 1989. gada!) Sudānas prezidents Omārs al Baširs. Vadonis, kurš pats savulaik sagrāba varu militāra apvērsuma ceļā, tagad sēž cietumā. Tomēr priecāties par taisnības uzvaru vēl par agru. Sudānā valda citi ģenerāļi, kuri patiesībā nav ne ar ko labāki par Baširu.
Bet kāpēc pasaulei vispār vajadzētu interesēties par tālā Āfrikas valstī notiekošo, par uztraukšanos nemaz nerunājot? Patiesībā tam ir vairāki iemesli.
Ja Sudānā saasināsies iekšējie konflikti (it īpaši nemierīgajā Darfūras reģionā, kas cīnās par lielāku autonomiju), Eiropā iespējami jauni bēgļu plūdi. Bet tie agrāk vai vēlāk atbalsosies arī Latvijā. Kopš 2003. gada Dārfūrā sadursmēs ar valdības spēkiem gājuši bojā 300 000 cilvēku, ap trīs miljoni devušies bēgļu gaitās. Pietiek uzmest skatienu kartei, lai redzētu, ka Darfūra robežojas ar Čadu un Lībiju.
Šīs robežas ir pavisam “caurspīdīgas”, vajag tikai šķērsot tuksnesi, lai nokļūtu Vidusjūras krastā. Kā par nelaimi, arī Lībijā tieši šajās dienās atjaunojusies karadarbība. Tas nozīmē, ka tā īsti nevienam vairs nav daļas gar krasta apsardzi. Bet tur savus upurus jau gaida bēgļu kontrabandistu laivas.
Sudānas apvērsums ir laba mācība diktatoriem.
Izrādās, ir grūti, pat neiespējami vienlaikus uzticēties gan drošības dienestiem, gan bruņotajiem spēkiem. Savulaik visvareno “čekas” priekšnieku Lavrentiju Beriju arestēja armijas virsnieki. Tas pats notika ar Rumānijas diktatoru Nikolaje Čaušesku – lai gan slepenpolicija “Securitate” viņu atbalstīja līdz pēdējam, armija pārgāja tautas pusē. Arī Baširu gāza viņa paša ģenerāļi, prezidentam vairs nespēja palīdzēt pat no Krievijas importētie privātās armijas “Vagner” kaujinieki.
Cilvēki Sudānas pilsētu ielās šodien prasa demokrātiju un brīvas vēlēšanas – nekavējoties un tūlīt!
Bet viņi neapzinās, ka vēlas gandrīz neiespējamo. Jo Sudānā nav demokrātijas tradīciju. Nav arī politisko partiju, vien amorfi varas grupējumi, kas sevi dēvē par partijām. No jau atlaistā parlamenta 426 deputātu vietām 323 aizņēma gāztā prezidenta Bašira kabatas partija “Nacionālais kongress”. Paralēles ar “Vienoto Krieviju” ir acīm redzamas.
Un, visbeidzot, notiekošais Sudānā ir kārtējā mācību stunda tiem, kuri pēta moderno laiku nemierus, “krāsu” un “ziedu” revolūcijas. Protesti pret augošo dzīves dārdzību, kas sākās aizvadītā gada decembrī galvaspilsētas Hartūmas ielās, ātri pārauga politiskās prasībās. Un arī šoreiz galvenais kustības dzinējspēks bija nevis kāda aizliegta opozīcijas partija un pat ne politiķi, bet sociālajos tīklos organizēta tauta. Kad varas iestādes beidzot nobloķēja “Facebook”, “Twitter” un “Whatsapp”, jau bija par vēlu.
Sudānas nemieru laikā nez no kurienes pēkšņi uzradās agrāk pilnīgi nepazīstama sieviete, tagad nodēvēta par “nūbiešu karalieni”.
Viņa prot elektrizēt pūli ar runām un dejām, bet vēl vairāk ar kādu neparastu, hipnotisku, pat neatkārtojamu žestu, eleganti augšup pasviestu roku, kas kļuvis par ikonu, revolūcijas simbolu. Šis žests tiek tiražēts neskaitāmos veidos, atdarināts, nu jau pat gleznots. Lielisks piemērs tam, kā ar internetā “izdalot” informāciju tūkstoši, pat miljoni cilvēku, dažkārt paši to neapzinoties, kļūst par masu medijiem, par brīvprātīgiem aģitatoriem.
Uz viņiem neattiecas likumu regulējumi, politisko kampaņu finanšu ierobežojumi un KNAB vanaga modrā acs.
Izrādās, nav pat vajadzīgas ārzemju specdienestu vadītas interneta “troļļu fermas”, pietiek ar īstā vietā, laikā un formā no malas meistarīgi pamestu informāciju, lai tā kļūtu “virāla”. Mēs dzīvojam situācijā, kad likuma normas steidz nopakaļ aizejošam, ātrumu uzņemošam tehnoloģiju vilcienam. Un nav nekāda pamata uzskatīt, ka demokrātiska un izglītota sabiedrība ir imūna pret noteiktiem informācijas vīrusiem. Arī Francijas “dzelteno vestu” protesti sākās no viena vienīga ieraksta sociālajā tīklā “Facebook”.
Pēc pusotra mēneša vēlēsim Eiropas Parlamentu. Lielas iespējas izvērsties te nav, Latvijas partijas stīvēsies par vienu no astoņām deputātu vietām. Nav izslēgts, ka astoņi politiskie spēki iegūs katrs pa vienai vietai. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka šīs vēlēšanas nav interesantas demokrātijai naidīgiem spēkiem.
Tas, ko viņi var mēģināt darīt – noniecināt šo vēlēšanu nozīmi. Padarīt tās mazāk leģitīmas – ne juridiskā, bet morālā ziņā. Un nebrīnīsimies, ja no interneta dziļumiem pēkšņi iznirs kāds asprātīgs “mēms”, kas aicinās nepiedalīties balsojumā, palikt mājās vai doties pie dabas. It kā nevainīgs joks, bet patiesībā informācijas mīna ar laika degli. Būsim modri!
