Juris Lorencs: Gruzija un dancis ap “zālīti” 8
Atklāti sakot, ziņa, ka Gruzijas Konstitucionālā tiesa lēmusi par labu marihuānas lietošanas legalizācijai, man bija pārsteigums. Gruzija tomēr ir visai konservatīva, tradicionāla sabiedrība ar spēcīgu pareizticīgās baznīcas ietekmi. Tāpēc vēl jo negaidītāka ir tiesas argumentācija – “sods par marihuānas lietošanu, pamatojoties ar morāliem vai aizbildnieciskiem argumentiem, ir pretrunā ar tiesībām uz brīvu personības attīstību un neatbilst Gruzijas Konstitūcijai”.
Uzreiz gribu pateikt – es pats neatbalstu pilnīgu marihuānas legalizāciju Latvijā, kā to nupat izdarījusi Gruzija. Un ne jau tādēļ, ka pats būtu karojošs atturībnieks un “zālītes” smēķētāju ienaidnieks, nepavisam ne. Vienkārši uzskatu, ka mūsu sabiedrība šādam solim vēl nav gatava. Pārāk liela ir jauniešu interese “nomēģināt”. Taisnība, ka marihuāna atšķirībā no alkohola, nikotīna vai kafijas neizraisa cilvēkam ķīmisku atkarību. Tomēr emocionālā, psihiskā atkarība var būt tik spēcīga, ka daži nonāk “zālītes” verdzībā ar visām no tā izrietošajām sekām. Maldās arī tie, kuri apgalvo, ka “zālīte” nekaitējot veselībai. Šo rindu autors ir pabijis Etiopijas pilsētā Šašemenē, kur dzīvo vairākus tūkstošus liela rastafariāņu kopiena. Viens no šīs reliģiskās sektas rituāliem ir marihuānas smēķēšana, uz ko Etiopijas varas iestādes piever acis. Šašemenē var lieliski redzēt, kāds vecumdienās izskatās cilvēks, kurš visu mūžu ikdienā smēķējis “zāli”, – viņš atgādina zombiju, staigājošu mehānisku lelli.
Pašreizējās tendences pasaulē gan liecina, ka turpmākajos gados mēs ieraudzīsim aizvien vairāk un vairāk valstu, kur marihuānas audzēšana, pārdošana, glabāšana un smēķēšana tiks legalizēta. Kanādai, Spānijai, Nīderlandei, daudziem ASV štatiem sekos arī citas valstis un teritorijas. Tā ir realitāte, ar ko nāksies saskarties. Vēl vairāk būs tādu valstu, kur tiks dekriminalizēta marihuānas smēķēšana. No mūsu kaimiņvalstīm to jau izdarījušas Igaunija un Krievija. Patiešām, nešķiet īpaši taisnīgi, ka cietumsods pienākas gan par zagšanu, kukuļņemšanu un slepkavību, gan “zālītes” smēķēšanu. Jo pati nokļūšana aiz restēm neatgriezeniski, bieži pat neglābjami var ietekmēt cilvēka dzīvi uz visu mūžu. Nesamērīgs sods par ballītes karstumā ievilktiem pāris dūmiem.
Jautājums ir, lūk, par ko – kāpēc tik daudzās zemēs, Latviju ieskaitot, marihuāna joprojām tiek “dēmonizēta”? 2015. gadā Saeima noraidīja iniciatīvu par marihuānas dekriminalizāciju, ko ar parakstiem bija atbalstījuši vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku. Tā paredzēja kriminālsoda atcelšanu par neliela marihuānas daudzuma audzēšanu, glabāšanu, pārnēsāšanu un lietošanu personiskām vajadzībām. Tāpēc nav brīnums, ka arī “zālītes” aizstāvji ņem talkā nevis racionālus, bet gan emocionālus argumentus. Kā tas iespējams, ka politiķi atļauj azartspēles, kas ir izpostījušas simtiem, ja ne tūkstošiem cilvēku dzīvi, bet uzsmēķēt “zāli” nedrīkst? Saeima sūta mūsu puišus karot. Tātad šaut un nogalināt drīkst, bet smēķēt – nu nekādi. Līdzīga morālas dabas diskusija jau gadiem ilgi risinās ASV – kāpēc dažos štatos (piemēram, Minesotā) šaujamieročus var iegādāties jau no 14 gadu vecuma, kamēr alkoholu visā Amerikā drīkst pirkt un lietot tikai pēc 21 gada sasniegšanas?
Vēl viens “sektors”, kas ieinteresēts pilnīgā “zālītes” aizliegumā, ir tās tirgoņi. Dažās Indijas pilsētās, svētceļnieku centros Vārānasī un Puri, marihuānu var nopirkt legāli īpašos valstij piederošos veikalos. Vidējā cena – ap 20 rūpijām jeb 25 eirocenti par gramu. Tai arī vajadzētu būt šīs preces reālajai vērtībai. Latvijā vidējā “zālītes” cena melnajā tirgū – ap 15 eiro gramā, tātad 60 reizes vairāk. Šie skaitļi uzskatāmi liecina, cik milzīgu peļņu sadala marihuānas kontrabandistu, izplatītāju un pārdevēju ķēde.
Es nebrīnītos, ka Gruzijas lēmums legalizēt marihuānu palielinātu ārvalstu tūristu plūsmu. Atradīsies arī latvieši, kuriem “zālīte” būs vēl viens arguments, lai apciemotu šo skaisto, viesmīlīgo un Latvijai tik draudzīgo zemi. Par vienu gan vēlos brīdināt – atgriežoties mājās, nekādā gadījumā nemēģiniet paņemt līdzi “kā suvenīru” kaut niecīgu šķipsniņu “zāles”. Robežsargus un muitniekus jums varbūt vēl izdosies apvest ap stūri, bet dienesta suņa smalko degunu – nekad.
