Juris Lorencs: Gods piederēt mūsu Latvijai jeb politiķi pielaiko partiju nosaukumus 2
Runā, ka aizsardzības ministrs esot nokautējis kādu nupat dzimušu partiju. Pie tam izdarījis to nevis ar savu smago roku, bet ar vienu vienīgu mazu vārdiņu.
Šis vārdiņš ir “mūsu”, ko kādas partijas dibinātāji pēc ministra protesta bija spiesti pievienot savam nosaukumam. Tagad tā saukšoties nevis Gods kalpot Latvijai, bet gan Gods kalpot mūsu Latvijai. Tā kā bišķi par garu.
Es neesmu īpaši liels neirolingvistiskās programmēšanas cienītājs. Tomēr nevar noliegt, ka vārdiem piemīt milzu spēks. Šajā gadījumā mazajam vārdiņam “mūsu”. Ir taču svarīgi, kas pasaka šos vārdus – “mūsu Latvija”. Viena lieta, ja to saka cilvēki, kuriem no valsts varas principā neko īpašu nevajag. Piemēram – hokejisti pēc uzvarētas spēles.
Bet vai cilvēki bez šaubīšanās ticēs jaundibināmas partijas politiķiem, kuri tiecas pēc varas – nezinu. Kalpot “mūsu Latvijai”? Bet vai “jūsu Latvija” ir tā pati “mana Latvija”? Kā te lai neatceras veco joku – “bija jūsu, rīt būs mūsu!”
Patiesībā ar partiju nosaukumiem latviešiem neiet viegli. Pie mums nepavisam nav iedzīvojušās partijas ar tradicionāliem vārdiem – kristīgie demokrāti, sociāldemokrāti, liberāļi. Krietni veiksmīgāki bija zīmoli Tautas Fronte, Latvijas Ceļš un Tautas partija.
Pat tik nevainīgs un skaists vārds kā Vienotība sevī slēpj divdomību- ja jau kāda partija skaļi apgalvo, ka ir vienota, tad varbūt šīs vienotības nemaz nav? Savukārt nosaukums Nacionālā apvienība šķiet labāks nekā Tēvzemei un Brīvībai, kas kaitinoši kopē Brīvības pieminekļa uzrakstu. Zinu cilvēku, kurš tikai tādēļ nenobalsoja par šo partiju: “Labāk būtu palikuši pie vecā labā LNNK un likuši Mildai mieru!”
“Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars”- tā rakstīja Veidenbaums. Kārdinājumam dzejot nav spējuši pretoties arī politiķi. Cik samocīta skan rinda No sirds Latvijai, gluži kā izrauta no iesācēja bloknota. Ja analoģiski Zatlera reformu partijai šis politiskais spēks sevi būtu nosaucis vienkārši par Sudrabas partiju, Saeimas vēlēšanu rezultāti, iespējams, būtu labāki.
Visai interesants eksperiments solās būt Artusa Kaimiņa provokatīvais Kam pieder valsts. It kā jautājums, bet reizē arī apgalvojums, kas slēpj sevī vairākus vēstījuma slāņus. Tomēr šķiet, ka šoreiz vēlētājiem svarīgs būs ne tik daudz partijas nosaukums un arī ne tās programma, bet gan viena politiķa vārds un viņa neparastās komunikāciju tehnoloģijas.
Paliek tikai viens jautājums – kā šajā gadījumā ar vārda “valsts” izmantošanu partijas nosaukumā. Cik tas ir likumīgi? Un ja ir likumīgi, vai tas ir ētiski?
