Juris Lorencs: Nepamanītas garām paslīdējušas divas jubilejas 0
“Tad nu nomušījuši gan mums to Ferdinandu, – teica kalpone Šveika kungam, kas jau kopš gadiem bija pametis karadienestu, kad militārā medicīniskā komisija bija galīgi atzinusi viņu par plānprātiņu, un tagad pārtika, pārdodot suņus, nejaukus, pretīgus jaukteņus, kuru ciltskokus viņš viltoja.” Tieši tā sākās grāmata par krietno kareivi Šveiku un viņa piedzīvojumiem Pirmajā pasaules karā. Nemirstīgais Jaroslava Hašeka pamflets par karu, politiku un, atvainojiet, par cilvēka stulbumu.
Šā gada 28. jūnijā, dienā, kad pasaules varenie pulcējās G20 apspriedē Osakā, klusas un nepamanītas garām paslīdēja divas jubilejas. Viena no tām ir īpaši nozīmīga. Proti, apritēja tieši simts gadu kopš Versaļas miera līguma parakstīšanas. Notikums, kas būtiski iespaidoja 20. gadsimta Eiropas vēsturi. Vāciju pazemojošie Versaļas līguma nosacījumi netieši vainojami daudzās nelaimēs, tie pārvērta Ādolfu Hitleru par politiķi un radīja nacistu partiju.
Bet iesim vēl dziļāk vēsturē, līdz otrai jubilejai. Kāpēc sākās Pirmais pasaules karš? Pareizā atbilde ir – Principa pēc. Turklāt Principa ar lielo burtu. Jo serbu jauneklis Gavrilo Princips bija tas, kurš 1914. gada 28. jūnijā (atkal liktenīgais datums!) Sarajevā nošāva Austroungārijas impērijas troņmantnieku erchercogu Ferdinandu. Un tikpat labi varētu teikt – karš sākās nejaušības pēc. Jo brīdī, kad izsalkušais Princips jau vēra veikala durvis, lai nopirktu sviestmaizi, viņa acu priekšā negaidīti apstājās Ferdinanda automašīna ar nomaldījušos šoferi pie stūres.
Šobrīd pasaules politika vēl dzīvo zem Osakas apspriedes zīmes. Aizejošā britu premjere Terēza Meja ir lepna, ka tai izdevies aprunāties ar Vladimiru Putinu, savukārt Putins gandarīts, ka panācis tikšanos ar Donaldu Trampu. ASV prezidents, izmantojot Japānas ģeogrāfisko tuvumu ar Koreju, pēc G20 samita satika savu paziņu, Ziemeļkorejas diktatoru Kimu. Un ne tikai satika, bet spēra soli pāri demarkācijas līnijai, kas atdala abas Korejas, uz īsu brīdi pat simboliski iesoļojot Ziemeļkorejas teritorijā. Dažiem politiķiem patīk simboli. Lai atriebtos par Versaļas līgumu, Hitlers uzstāja, ka Francijas kapitulācija Otrā pasaules karā tiek parakstīta tajā pašā Kompjeņas mežā un tajā pašā no Parīzes muzeja atvestā dzelzceļa vagonā, kur savulaik Vācija bija spiesta atzīt savu sakāvi Pirmajā pasaules karā.
Bet atgriezīsimies pie man tik mīļās Hašeka grāmatas, tās vietas, kas stāsta par Šveika stāšanos ārstu komisijas priekšā: “Šveiks, ienācis telpā, kur vajadzēja pārbaudīt viņa garīgas spējas, un, ieraudzījis pie sienas Austrijas ķeizara ģīmetni, skaļi izsaucās: “Kungi, lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I!” Viss bija pilnīgi skaidrs.
Pateicoties Šveika spontānajai manifestācijai, atkrita vesela virkne jautājumu.” Un tālāk: “Apakšā parakstījušies tiesas ārsti vienojas savā spriedumā par Jozefa Šveika pilnīgo gara trulumu un iedzimto kretīnismu, kas pierādīts ar viņa vārdiem: “Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I”, ar ko pilnīgi pietiek, lai atzītu Jozefu Šveiku par galīgu idiotu.”
Savulaik dānis Hanss Kristians Andersens uzrakstīja pasaku par pliko karali – “Jaunais karaļa tērps”. Tajā vienīgi bērnam ienāca prātā pateikt acīmredzamo patiesību – “karalis ir kails”! Nepagāja ne simts gadu, lai cilvēku, kurš iesaucas “lai dzīvo ķeizars!”, citā grāmatā atzītu par plānprātīgu.
Mēdz teikt, ka laba literatūra dažkārt varot iemācīt vairāk nekā reālā dzīve. Ja Hitlers un Staļins būtu lasījuši sava laikabiedra stāstu par krietno kareivi Šveiku, viņi zinātu, ka cilvēku var arestēt mušu noķēzīta ķeizara portreta dēļ, bet vientiesīgu valdnieka suminātāju ārstu komisija atzīst par nepieskaitāmu. Žēl, jo tad viņi, iespējams, nebūtu turpinājuši savas politiķa karjeras, tā paglābdami pasauli no vienas otras ķezas.
