Juris Lorencs: Dzīve pēc ārkārtējā stāvokļa atcelšanas būs vien normalitātes ilūzija 1
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvojas 9. jūnijs. Diena, kad Latvijā, iespējams, tiks atcelts valdības noteiktais ārkārtējais stāvoklis.
Daļai ierobežojumu visdrīzāk saglabājoties, dzīve lēnām centīsies atgriezties ierastajās sliedēs.
Taču jau tagad skaidrs, ka tā būs vien normalitātes ilūzija.
Koris nevar dziedāt ar maskām uz sejas, “Sudmaliņas” nav iespējams griezt divu metru distancē.
Paredzu, ka piesardzība un bailes jauksies kopā ar īgnumu, pat dusmām. Jo dažiem vienmēr šķitīs, ka “vēl par ātru”, citiem – ka esam ļāvušies nevajadzīgai panikai.
Arguments – kāda bija ierobežojumu jēga, ja, kā izrādās, mirstība Latvijā ir mazāka nekā gadu iepriekš?
Tomēr viens ir daudzmaz skaidrs – pateicoties Dievam, mediķiem un cilvēku disciplinētībai, kopumā saslimstība mazinās visā Eiropā. Un ir tikai loģiski, ka jau sākusies notikušā analīze, mēģinājumi atbildēt uz neskaitāmajiem “kāpēc”.
Viens no visintriģējošākajiem jautājumiem, kas varētu interesēt mūs Latvijā – kāpēc, par spīti marta sākumā izteiktajām biedējošajām prognozēm, esam izsprukuši samērā sveikā?
Turklāt ne tikai mēs, bet arī mūsu tuvākie kaimiņi. Kāpēc Eiropā, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, ir tik milzīgas atšķirības saslimstībā? Kāpēc mirstība Latvijā, Polijā, Albānijā, Gruzijā vai Slovākijā ir 40, 80, pat 160 (!) reizes zemāka nekā, piemēram, bagātajā Beļģijā?
Viens no skaidrojumiem – mums neesot tik daudz vecu cilvēku. Vai arī iespējamos Covid-19 upurus jau sen esot aizsaukusi parastā gripa. Var jau būt.
Bet dažkārt racionālas patiesības graudus var saskatīt visai neticamos apgalvojumos. Nu, kaut vai hipotēzē par to, ka Austrumeiropas iedzīvotājus sargājot tuberkulozes vakcīna.
Vai vēl kāda pavisam kurioza ideja – Eiropas austrumos (atšķirībā no Rietumeiropas, kas esot “suņu valstība”) daudzās mājās turot kaķus, kuri nemitīgi iznēsājot dažādu veidu nekaitīgus koronavīrusus un, mums pašiem nezinot, esot pie tiem pieradinājuši cilvēkus.
Dīvainākais – pirms mēnešiem diviem medicīnas eksperti par šādām un līdzīgām idejām tikai vīpsnāja, toties tagad viņu atbilde ir – pagaidīsim, kas zina, viss var būt, par šo vīrusu vēl pārāk maz zināms utt.
Vēl pilnībā nav izdevies ielūkoties mikroskopiskā līmenī un izprast vīrusa dabu, bet zināmus secinājumus var izdarīt par makroskopiskiem mērogiem.
Proti – par teritoriju administrēšanas efektivitāti. Nesen sazvanīju paziņu, kurš dzīvo Ukrainas pilsētā Černivcos.
Galvenā sarunas tēma – Covid-19 epidēmija. Nelielais Černivcu apgabals (tikai 900 000 iedzīvotāju) ir viens no vīrusa visvairāk skartajiem reģioniem Ukrainā.
Iemesls – lielais skaits viesstrādnieku, kuri marta vidū atgriezās no Itālijas. Pacientu esot tik daudz, ka tiekot apspriests jautājums par iespēju daļu no tiem nosūtīt uz kādu no kaimiņu apgabaliem, kur slimnīcas tukšas.
No sarunas nopratu, ka šāda rīcība, proti – slimnieku pārvešana no viena apgabala uz citu, būtu ārkārtējs, vēl nebijis bezprecedenta notikums. Ukraina atšķirībā no Krievijas, Vācijas vai ASV nav federāla valsts.
Te nav autonomiju (ja neskaita okupēto Krimu), zemju vai štatu. Un tomēr izrādās, ka vairāk nekā septiņdesmit gadu ilgā atrašanās apgabala statusā (ar savu parlamentu, administrāciju un budžetu) pārvērtusi Černivcu apgabalu par savdabīgu republiku ar atbilstošu domāšanu – mēs un kaimiņi.
Tātad mēs un pārējie. Iespējams, te arī rodama atbilde uz jautājumu, kāpēc joprojām nav apvienojušās Doņeckas un Luhanskas “tautas republikas” – kaut gan, no separātistu viedokļa raugoties, tas it kā būtu visai loģisks solis.
Bet paraudzīsimies vēl tālāk uz austrumiem, uz Krieviju.
Kamēr prezidents Putins atrodas savdabīgā pašizolācijā savā Piemaskavas rezidencē, negaidītu svaru ieguvuši Krievijas federālo subjektu vietvalži – gubernatori, republiku prezidenti.
Pasaule ir atcerējusies, ka Krievija ir federāla valsts. Un nav brīnums, ka karantīnas pasākumi dažādos “federālajos subjektos” būtiski atšķiras – sākot no Maskavas “digitālajām caurlaidēm” mobilajos telefonos un beidzot ar pilnīgu republikas robežu noslēgšanu pārējo reģionu iedzīvotājiem.
Šādu rīkojumu izdeva Čečenijas prezidents Ramzans Kadirovs.
Pēkšņi izrādās, ka milzīgas teritorijas nav pārvaldāmas pēc vienas receptes. Ka lomu spēlē ne tikai klimatiskie, etniskie, demogrāfiskie un citi apstākļi, bet arī teritorijas lielums un iedzīvotāju skaits.
Epidēmijas laikā mēs tikpat kā nejutām globālās struktūras, ANO vai Eiropas Savienību. To vietā atbildību par krīzes vadību uzņēmās pašas valstis.
Kā tagad izrādās – īpaši veiksmīgas bijušas tieši mazās valstis, Latviju ieskaitot.
Ka nevis centrālās valdības Vašingtonā vai Maskavā, bet gan ASV štatu un Krievijas republiku vai apgabalu valdības ir tās, kas rīkojas. Ka pat 45 miljonu apdzīvotajā Ukrainā krīzes brīžos cilvēki raugās ne tik daudz uz Kijevu, bet sava apgabala administrāciju.
1973. gadā vācu izcelsmes britu ekonomists Ernsts Šūmahers sarakstīja grāmatu “Mazs ir skaists. Ekonomika, kurā cilvēkiem ir nozīme”.
Grāmatā izteiktās idejas nav zaudējušas aktualitāti vēl šodien.
Tagad izrādās, ka mazs ir ne tikai skaists un cilvēkiem draudzīgs, bet arī efektīvāk pārvaldāms.
