Juris Lorencs: Drošības ventiļi – futbols un karš 1
Visspēcīgākās, visnoturīgākās atmiņas – tās ir atmiņas par armiju un karu. Mazs puika būdams, es bieži sēdēju blakus vectēvam un viņa trim znotiem pie zolītes galda. Agrāk vai vēlāk sarunas pievērsās karam – gan Pirmajam pasaules karam (to cara armijā iesauktais vectēvs pavadīja gūstā Vācijā), un arī Otrajam, kurā bija ierauts viņa vecākās meitas vīrs.
Jau vēlāk radu un draugu kompānijās nācās klausīties stāstus par padomju armijas dienestā piedzīvoto. Kas šķita dīvaini – es nekad nedzirdēju nožēlu par kazarmās pavadītajiem diviem (vai pat trīs!) mūža gadiem.
Manas atmiņas par armiju saistās vien ar Latvijas Universitātes Kara katedru. Un es ļoti labi atceros pasniedzēju majoru Possē, kurš lepojās ne tikai ar savu franču uzvārdu un aristokrātisko izcelsmi, bet arī ar to, ka visi viņa senči kopš neatminamiem laikiem kalpojuši vispirms cara tētiņa, vēlāk jau Sarkanajā armijā. Possē pasniedza taktiku un reiz izteica šādu pravietojumu: “Ja domājat, ka jums izdosies izbēgt no kara, tad maldāties. Karš būs! Ja ne rīt, tad parīt. Vēl neviena paaudze cilvēces vēsturē nav izvairījusies no kara.”
Viņš to pateica klusā, nesteidzīgā, bet ļoti pārliecinātā balsī. Auditorijā iestājās kapa klusums, un vismaz man kļuva visai neomulīgi. Domāju, līdzīgi jutās arī pārējie.
Jau vairāk kā 70 gadus Eiropā nav bijis kara – nu vismaz tajā “vairāk civilizētajā” (tā viņi paši uzskata) kontinenta rietumu daļā. Tāpēc visai interesanti ir lasīt dažu sabiedrības vērotāju (antropologu, sociologu, filozofu utt.) izteikumus, ka karš Eiropā patiesībā notiekot arī šodien, tikai tas esot pieņēmis citas, nu jau virtuālas formas un izpaužoties Eirovīzijas balsojumos vai sportā. Ka tieši futbols patiesībā esot Pirmā un Otrā pasaules karu turpinājums, savdabīgs “drošības ventilis”, kam esot “jānolaiž tvaiks” tajā sabiedrības daļā, kas alkstot pēc īsta kara.
Ja tā, tad spriedze “vecajā kontinentā” pieaug. Uz šādām domām vedina arī nesenie notikumi Eiropas futbola čempionātā, proti – sadursmes starp angļu un krievu faniem Marseļā. Agrāk viņiem pietika ar bungu un tauru skaņām, tagad aizvien biežāk lietā tiek liktas arī dūres. Esot iezīmējusies jauna tendence – daudzi fanāti dodoties uz spēlēm ne tik daudz paša futbola, cik gaidāmo kautiņu dēļ. Sadursmes no stadioniem pārgājušas uz nomaļākām vietām, kautiņi tiekot filmēti mobilajos telefonos un bez kautrēšanās izlikti internetā.
Angļu un krievu fani – tas ir stāsts jau pats par sevi. Dzirdēta ironija, ka angļiem iespēju izālēties vai ikkatrā Eiropas nostūrī sagādājot dāsnie sociālie pabalsti (daļa fanu nekad mūžā nav strādājuši), smieklīgi lētās “Ryanair” aviobiļetes un vēl lētākie studentu hosteļi. Turpretī krievu fanu agresivitāte lieliski iekļaujoties vispārējā patriotisma vilnī, kas kopš Krimas notikumiem pārņēmis vai visu sabiedrību. Cilvēkiem (un vēl jo vairāk politiķiem!) patlaban esot vajadzīgs ja ne īsts karš, tad vismaz iespējamā kara sajūta. Romiešu teicienu “maize un izpriecas” esot nomainījis cits – “karš un izpriecas”. Sajūta, ka Krievija atrodas ienaidnieku aplenkumā, kas “tūlīt sāksies”, liekot aizmirst par savilktajām jostām.
Varbūt tiešām cilvēka gēnos iebūvēta ja ne tieksme uz karu, tad vismaz uz iracionālu, šķietami nelietderīgu rīcību gan, kas aizvien neatlaidīgāk sevi piesaka nu jau arī “vecās Eiropas” politiskajā arēnā. Kā gan citādi lai izskaidro to, ka gandrīz 50 % Austrijas vēlētāju nobalso par prezidenta kandidātu, par kuru nicīgi viebjas visa Eiropas politiskā elite? Un kāpēc puse britu (tā vismaz liecina socioloģiskās aptaujas) atbalsta valsts izstāšanos no Eiropas Savienības – neraugoties uz mediju un ekspertu apgalvojumiem par nenovēršamo pasaules galu, kas iestāšanos jau nākamajā dienā pēc “Breksita”?
