Juris Lorencs: Definēt, kas ir sekta, nemaz nav tik vienkārši 19
Ziņa no Japānas – tur izpildīts nāvessods “pastardienas” kulta “Aum Šinriko” (jeb “Augstākās patiesības sektas”) dibinātājam Sjoko Asaharam. Uzreiz jāprecizē, ka sods nav piespriests par reliģisko darbību, bet gan par sektas sarīkoto terora aktu, uzbrukumu ar zarīna gāzi Tokijas metro 1995. gadā. Toreiz bojā gāja trīspadsmit cilvēki, saindējās ap 5000. Un kāda sakritība – tieši šajās dienās vairāki Latvijas mediji pievērsušies “sektu tematikai”, sīki aprakstot cilvēku, tajā skaitā jauniešu, izsmalcinātas piesaistīšanas stratēģijas.
Definēt, kas ir sekta, nemaz nav tik vienkārši. Kas vakar sekta, šodien respektabla baznīca, kā tas noticis ar dažām protestantu konfesijām. Patiesībā tas varbūt nemaz nav tik svarīgi, daudz būtiskāks ir jautājums, lūk, par ko – kurā brīdī kāds kults sāk kaitēt sabiedrības interesēm. Man pašam šķiet, ka tas var notikt trīs gadījumos. Pirmkārt, ja tiek apdraudēta nepilngadīgas personas veselība vai dzīvība. 1996. gada septembrī mediji vēstīja par kādas 17 gadus vecas meitenes nāvi tepat Rīgā. Traģēdijas iemesls – vecāki, kuri piederēja Jehovas liecinieku organizācijai, esot aizlieguši pārliet meitai asinis.
Otrkārt – ja garīgajā praksē par galveno mērķi kļūst personīgā iedzīvošanās. Manipulācijas ar psihi, burvestības, netradicionālā ārstēšana, “bezkontakta ķirurģija”, solījumi momentāni atbrīvot no liekā svara, maģiskie rituāli, lāstu noņemšana un uzlikšana, dažādi personības attīstības treniņi – sākumā varbūt par velti, jau vēlāk par naudu. Cita peļņas stratēģija – ziedojumu izspiešana. Iedomāsimies – kādam harismātiskam cilvēkam izdodas izveidot jaunu draudzi un piesaistīt sev simts sekotāju. Ja gada laikā no šiem simt kaut viens uzdāvina vai atstāj mantojumā savam mācītājam dzīvokli, māju vai automašīnu, jau tīri labi var dzīvot. Viens no kuriozākajiem reliģiskā biznesa piemēriem tepat Latvijā – Noras DeGold (vārds ir pieņemts, lai skanētu “smukāk” un neparastāk) uzmācīgās aktivitātes. Te viņa ir reiki skolotāja, te Saules tempļa, te jau Durgas tempļa priesteriene. Savulaik šī kopiena pat bija reģistrēta Tieslietu ministrijā kā hinduistu draudze. Var tikai brīnīties par ierēdņu kompetenci – viņiem noteikti vajadzēja zināt, ka latviešu cilvēks “no malas” principā nevar kļūt par hinduistu, šajā reliģijā ir jāpiedzimst. Pēc tam kad Patērētāju tiesību aizsardzības centrs Noras DeGold aktivitātēs beidzot saskatīja nelikumības, Durgas templis mainīja nosaukumu – sākumā uz “Om Tat Sat”, jau vēlāk pārtapa par “Stream of Life” jeb “Dzīvības straumi”. Patlaban organizācija (bizness, kults – kas to lai zina) ar šādu nosaukumu reģistrēta Mazsalacā. Internetā var iepazīties ar īpaša līguma tekstu, kas tiek slēgts ar kulta sekotāju (gribētos teikt – klientu) un pašu organizāciju. Cik noprotams, pati komunikācija notiek caur internetu, kurā sola dažādus garīgus “maksas pakalpojumus”.
Un treškārt – ja reliģijas aizsegā notiek nacionālā vai reliģiskā naida kurināšana, kas Latvijas apstākļos ir sevišķi bīstama. Kā lai citādi sauc baznīcas “Jaunā paaudze” savulaik rīkoto latviešu Dainu dedzināšanu Līgo svētku priekšvakarā? Uz mirkli iedomāsimies, ka līdzīgu akciju būtu sarīkojusi Ždanoka vai Gapoņenko. Drošības struktūras reaģētu nekavējoties! Bet “Jaunajai paaudzei” tiek piedots. Diemžēl pat respektablās reliģiskās aprindās runas brīvība nereti iet roku rokā ar klaju neiecietību. Divi ieraksti, kas izlasāmi Latvijas Kristīgā radio “Twitter” kontā: “6. sep. 2016., Ja Krišjānis Barons nebūtu apkopojis pagāniski ķecerīgās latvju dainas, Dievs būtu atļāvis pabeigt viņa ielu” un “14. sep. 2017., Plūdi Latgalē ir Dieva sods par viņu tā saucamo valodu.” Par toleranci to grūti nosaukt. Radio juridiskā adrese – Lāčplēša ielā 37, mājā, kas pieder Latvijas Baptistu draudžu savienībai. Žēl, jo saskaņā ar likumu baptisti taču skaitās viena no Latvijas tradicionālajām konfesijām. Vai tad šāds statuss neuzliek arī zināmu atbildību par teikto un rakstīto vārdu?
