Juris Lorencs: Brīvības robežas meklējot, viņš uz ielas ar nazi nogrieza galvu vēstures skolotājam 5
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šokējošs notikums, kas satricināja Franciju, – 16. oktobrī astoņpadsmit gadus vecs čečenu tautības jauneklis Abdulaks Anzorovs Parīzes priekšpilsētā uz ielas ar nazi nogrieza galvu vēstures skolotājam Semjuelam Patī.
Dēmoniska rīcība, kas jau paspējusi iegūt gluži vai reliģisku, pat apokaliptisku nozīmi.
Arī tāpēc, ka gan slepkava, gan upuris reizē meklēja atbildes uz vissenākajiem, visbūtiskākajiem cilvēka jautājumiem – kas ir brīvība un kas ir patiesība?
Upuris skaidrojis audzēkņiem vārda brīvības jēdzienu, savu stāstījumu ilustrējot ar pravieša Muhameda karikatūrām. Slepkavas motīvi – islāma reliģijas apgānīšana un no tās izrietošā “brīvība atriebties” nogalinot. Un nav pat svarīgi, ka Anzorovs nemaz nebija Patī skolnieks, par notikušo viņš bija uzzinājis no ģimenes, draugiem un sociālajiem tīkliem.
Tas, ko darīja skolotājs, – testēja robežas, līdz kurām var sniegties pilsoniskā brīvība.
Lai labāk saprastu, kas īsti aizvainoja islāma ticībai piederošos skolniekus, ir jāredz pati karikatūra, kas nākusi no franču satīras žurnāla “Charlie Hebdo”. Tajā attēlots ceļos nometies bārdains musulmanis, kurš pagriezis pliku dibenu pret lasītāju, uz pakaļas cauruma uzzīmēta dzeltena zvaigzne.
Paraksts: “Muhameds: zvaigzne ir dzimusi”. Diezin vai Patī bija tik naivs, ka neapzinājās šīs rīcības provokatīvo raksturu. Pirms karikatūras parādīšanas viņš bija licis musulmaņu ticības skolēniem atstāt klasi. Bet kāda meitene bija atteikusies to darīt, un tieši viņa par notikušo vēlāk ziņoja vietējai musulmaņu kopienai.
Jautājums – kāpēc skolotājs tā rīkojās? Starp citu, šodienas Eiropā tas ir tipiski latvisks jautājums. Arī lietuvisks, krievisks, ukrainisks, polisks.
Jo es nedomāju, ka līdzīgas karikatūras par Muhamedu (Jēzu Kristu, Mozu, Budu utt.) varētu izrādīt kādā Latvijas (Lietuvas, Krievijas, Ukrainas, Polijas) skolā. Centrālā un Austrumu Eiropā vismaz pagaidām vēl dzīvo nevis postmodernā, bet tradicionālā sabiedrībā, kur valda dabiska pašcenzūra.
Cilvēks, kurš varbūt nedomā neko labu par reliģijām un to praviešiem, tomēr desmit reizes apdomāsies, pirms zīmēs vai demonstrēs karikatūras par šo tēmu. Un lietas būtība pat neslēpjas bailēs, ka viņam kāds varētu atriebties. Tas dīvainākais ir tas, ka šajās it kā robustajās (no Rietumu viedokļa raugoties) sabiedrībās uzaudzis cilvēks sev uzdotu jautājumu – vai es to drīkstu darīt?
Turklāt “drīkstu” nevis likumiskā, tiesiskā, bet gan garīgā, ētiskā nozīmē. Taisnības labad gan jāatzīmē, ka arī Rietumos eksistē izteiksmes brīvības robežas. Tikai tās ir ne tik daudz garīgas, cik likumos noteiktas. Francijā paredzēta kriminālatbildība par ebreju un armēņu genocīda noliegšanu.
Un tagad par slepkavu. Ja var ticēt mediju ziņām, sešu gadu vecumā viņš kā bēglis kopā ar ģimeni ieradies Francijā no Krievijas. Ko Anzorovu ģimene meklēja Eiropā, tālu prom no Maskavas un Čečenijas? Brīvību! Bet ko viņi ar to saprata? Brīvību atrasties drošībā, saņemt Francijas dāsnos sociālos pabalstus, bezmaksas skolas un medicīnu.
Paradoksāli – arī brīvību piekopt savu reliģiju.
Jo šodienas Čečenijā nevēlamas reliģiskās aktivitātes (pirmām kārtām radikālais islāms) tiek izsekotas un apkarotas daudz aktīvāk nekā liberālajā Francijā. Bet Anzorovi nesaprata, ka šo labumu pamatā ir Rietumu sabiedrībā valdošā garīgā brīvība, arī tiesības kritizēt (jā, dažkārt pat izsmiet) garīgās autoritātes, tostarp reliģiju. Ka brīvība izteikties un meklēt patiesību rada ne tikai garīgas, bet arī materiālas vērtības.
Ka tieši brīvība ir tā, kas rada līdzcietību, sociālo solidaritāti, gatavību sniegt palīdzīgu roku pat svešas reliģijas pārstāvjiem. Cik sīriešu, afgāņu, čečenu bēgļu šodien ir uzņēmis Saūda Arābijas teokrātiskais režīms? Nevienu!
Tikpat svarīgs, varbūt pat vēl svarīgāks par jautājumu “kas ir brīvība” ir cits jautājums – “kas ir patiesība”. Jēdzieni, kas nav atraujami viens no otra. Jēzus sacīja – “jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”.
Līdzīgi teicis krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs: “Brīvību var iegūt, nevis meklējot brīvību, bet gan meklējot patiesību.” Bet kas ir patiesība?
Jautājums, ko Poncijs Pilāts pirms teju 2000 gadiem uzdod Jēzum. Šodien to pašu jautā Covid-19 pandēmijas apšaubītāji, kuri cīnās par tiesībām neievērot varas iestāžu noteiktās prasības – distancēšanos, masku nēsāšanu. Kas ir brīvība un kas ir patiesība – to politiskajiem ieslodzītajiem savos kazemātos jautā Baltkrievijas prezidents Lukašenko. Un vai maz eksistē absolūtas patiesības?
Raugoties no postmodernā cilvēka viedokļa – nē. Jo viss ir relatīvs, apšaubāms, kritizējams, pat apsmejams. Citādi domā tradicionālais cilvēks, kurš savu vērtību dēļ dažkārt gatavs pat slepkavot.
Man pašam gribētos domāt, ka patiesība parasti meklējama “kaut kur pa vidu”. Ka brīvība var iet tik tālu, cik tā neierobežo un neaizskar līdzcilvēkus. Varbūt tiešām vistuvāk patiesības un brīvības sapratnei bija Buda, kurš aicināja iet “zelta vidusceļu”.
