Juris Lorencs: Baznīca vēlas runāt par politiku 0
Aizvadīti Aglonas svētki. To patiesais nosaukums – Dievmātes debesīs uzņemšanas svētki. Kā vienmēr, arī šoreiz tajos piedalījās politiķi. Varbūt mazāk nekā citus gadus, jo nākamās Saeimas vēlēšanas vēl aiz kalniem, bet tomēr piedalījās. Par valsts augstākajām amatpersonām skaidrs – viņām ir pienākums tur būt. Jo Vatikāns ir neatkarīga valsts, ar kuru Latvijai ir diplomātiskas attiecības, turklāt šajos svētkos parasti viesojas pāvesta nuncijs Baltijas valstīs. Jautājums ir par tiem, kuri, paši nebūdami katoļi, tomēr izmanto iespēju pagozēties televīzijas kameru priekšā. Vai arī viņi ir aicināti un gaidīti? Laikam jau ir. Jo tieši viņus savos svētku sprediķos uzrunā arhibīskaps Stankevičs. Lūk, daži fragmenti no viņa teiktā.
2017. gada 15. augusts: “Kādi grēki šodien ir tie populārākie? Tie ir mantkārība jeb alkatība, varaskāre jeb slimīgas ambīcijas, baudkāre jeb kalpošana savām kaislībām, ignorējot veselā saprāta apsvērumus… Tāpat šī grēka vara darbojas arī sabiedrības un valsts līmenī, tā ir dziļākais iemesls, kas traucē mūsu valsts uzplaukumam. Viena no šīs grēka destruktīvās iedarbības sekām ir Latvijas iedzīvotāju izbraukšana no valsts un iedzīvotāju skaita samazināšanās.”
2018. gada 14. augusts: “Alkatības un savtīgu interešu grēks slāpē un smacē Latvijas attīstību. Pēc nepilniem diviem mēnešiem mūs gaida Saeimas vēlēšanas. Aicinu skatīties nevis uz vēlēšanu kandidātu deklarācijām un vārdiem, bet izvērtēt viņu līdzšinējos darbus.”
Un visbeidzot šā gada 15. augusts: “Ir pagājuši gandrīz 30 gadi, kopš esam atguvuši neatkarību, daudz tiek runāts par sasniegumiem, bet kāpēc tik daudzos cilvēkos nav īsta gandarījuma par sasniegto… Netaisnības izpausme ir ekonomisko grūtību un krīžu seku likvidācijas izmaksu novelšana uz trūcīgāko iedzīvotāju pleciem… Nav pieņemama tāda ekonomiskā izaugsme, kas panākta uz atsevišķo cilvēku vai sociālo grupu rēķina, tos nolemjot nabadzībai un izstumtībai.”
Baznīca vēlas runāt par politiskiem jautājumiem, izsakās pietiekami skaļi un asi, tomēr netiek ņemta vērā. Gadu no gada arhibīskaps atgādina vienas un tās pašas patiesības. Vai šie vārdi tiek sadzirdēti? Laikam jau ne. Kāpēc? Iespējas te ir trīs. Pirmā ir liekulība. Baznīca tiek izmantota vien kā instruments publiskā tēla veidošanai. Otrā iespēja – “mēģināju, centos, bet nesanāca”. Nu ko, tā gadās, cilvēki vien esam. Trešā iespēja – mums ir darīšana ar nepārvaramu varu, ar globālajiem nosacījumiem, kādos patlaban atrodas Latvija. Ja tā, tad to arī godīgi vajadzētu pateikt.
Tā nu izskatās, ka gadu no gada Aglonā tiek izpildīts savdabīgs rituāls – baznīca nostrostē un pamāca. Tie, kuriem šie vārdi domāti, pazemīgi uzklausa. Visiem labi. Un ar to arī viss beidzas… Vai tas ceļ baznīcas autoritāti sabiedrībā? Diezin vai. Tad varbūt nepieskarties politikai, runāt tikai par garīgām lietām? Bet arī tas nebūtu īsti pareizi. Gandrīz vai neatrisināma dilemma.
Man pārdomas izraisīja nesenais Mārupes novada būvvaldes lēmums – noraidīt katoļu baznīcas ieceri par kultūras un garīguma centra “Kairos” (kas vienlaikus būtu arī baznīca) būvniecību novada teritorijā. Noraidījuma iemesli bijuši divi. Pirmais – baznīca atrastos “zaļajā zonā”. Otrais – jūnijā sarīkotajā sabiedriskajā apspriešanā 604 aptaujas dalībnieki izteikušies pret ēkas būvniecību un tikai 125 – par. Tā būtu neiedomājama situācija 90. gadu sākumā, baznīcu atdzimšanas laikā, par padomju laikiem nemaz nerunājot. Tagad baznīca pati nāk pie cilvēkiem un… saņem atteikumu. Jautājums, kāpēc? Kas pa šo laiku ir mainījies? Starp citu, līdzīga situācija šī gada maijā bija izveidojusies Krievijas pilsētā Jekaterinburgā, kur vides aktīvisti nepieļāva jaunas baznīcas būvniecību pilsētas parkā. Formālais iemesls – zaļās zonas iznīcināšana. Tomēr daži novērotāji uzskata, ka cilvēki šādā veidā izteikuši protestu pret pārāk ciešu Kremļa un Krievijas pareizticīgās baznīcas tuvināšanos. Ka baznīca esot kļuvusi par daļu no “varas sistēmas”, kurai gar cilvēku patiesajām vajadzībām interese maza. Un te nāk prātā epizode no mūsu pašu vēstures. Varbūt taisnība tiem, kuri apgalvo – Vidzemes latviešu evaņģelizācijā vislielākais nopelns esot nevis luteriskajai “kungu baznīcai”, bet gan vajātajām brāļu draudzēm.
