Juris Lorencs: Atvadas no skaidras naudas vai varbūt atkal maksāsim zeltā? 5
Noticis tas, par ko baumoja jau vairākus mēnešus – Eiropas Centrālā banka (ECB) pieņēmusi lēmumu pamazām izņemt no apgrozības 500 eiro banknotes.
Pamatojums – lielās banknotes atvieglinot noziedzīgi iegūtas naudas apriti un terorisma finansēšanu. Tas viss ir taisnība. Tomēr vienlaicīgi šo ECB rīcību var iztulkot kā kārtējo varas iestāžu soli centienos samazināt skaidrās naudas apriti vispār. Ieinteresēto šajā lietā ir daudz – sākot no valstu ieņēmumu dienestiem, finanšu policijām un beidzot ar izlūkdienestiem.
Neraugoties uz visām neērtībām, kas piemīt skaidrai naudai, tai tomēr ir viena milzīga priekšrocība – tā ir anonīma. Maksājot par konjaka pudeli ar skaidro naudu, neviens tā arī neuzzina, ka man dažkārt patīk iedzert.
Toties bankas kartes dati satur gan informāciju par pirkumiem, gan kartes turētāja pārvietošanās vēsturi telpā un laikā. Faktiski cilvēce jau tagad dzīvo caurspīdīgā stikla skapī.
Tomēr politiķu lēmumi nav vienīgais apdraudējums skaidras naudas pastāvēšanai. Vērojot straujo 3D printeru un nanotehnoloģiju attīstību, nevar izslēgt iespēju, ka nākotnē būs iespējams izgatavot perfektas, no īstajām banknotēm neatšķiramas kopijas. Turklāt nevis iespiest, kā patlaban rīkojas naudas viltotāji, bet gan izgatavot šī vārda burtiskā nozīmē, “salipinot” molekulu pa molekulai. Ja tas tiešām notiks, tad papīra (vai plastmasas) naudai būs pienācis gals.
Norēķinos pilnīgi pārejot uz elektronisku naudu, pastāv izvēles iespējas starp personalizētu un anonīmu naudu.
Personalizētas banku kartes šodien jau ir bezmaz vai katram planētas iedzīvotājam. Bet mēs varam iztēloties arī elektroniskos makus, kuros cilvēki anonīmi “ieliek” un “izņem” naudu, aizdod to citiem utt. Šāda nauda jau pastāv. Tie ir “bitkoini”, kuru aprites likumība dažviet tiek apšaubīta (Krievija) vai pat pilnībā aizliegta (Īslande).
Elektroniskajai naudai kā Damokla zobens virs galvas karājas globāls kiberapdraudējums. Cilvēce pagaidām vēl nav piedzīvojusi īstu kiberkatastrofu, kaut ko līdzīgu virtuālai Černobiļai. Tomēr šausmu scenāriji, kas pagaidām sastopami vien zinātniskās fantastikas romānos (apturētas transakcijas, neatgriezeniski izdzēstas banku datoru atmiņas), nav nemaz tik nereāli. Bet kāda izskatītos pasaule, kas būtu jau pilnībā atvadījusies no skaidras naudas un pazaudējusi iespēju izmantot elektronisko naudu? Dažās dienās tā nolaistos primitīvās sabiedrības līmenī, kurā laupītāju mērķis būtu nevis nauda, bet gan konservu kārba un kanna ar benzīnu.
Ja modernās tehnoloģijas reiz tiešām pilnībā apdraudēs papīra un elektroniskās naudas pastāvēšanu, tad pēdējais glābšanas salmiņš, pie kā cilvēce vienmēr varēs ķerties, ir zelts. Filozofu akmeni, kas pārvērš parastos metālus zeltā, atrast nav iespējams – to aizliedz fizikas likumi.
Zelta naudu nav iespējams viltot principā, jo identiskas monētas izgatavošana maksā tikpat, cik vērtīga ir “īstā” monēta. Protams, vienmēr pastāv iespēja prasti blēdīties, izgatavojot monētas ar samazinātu zelta saturu, bet šādi viltojumi ir ātri pamanāmi.
Cik ērta būtu šāda nauda? Viena eiro monētas svars ir 7,5 grami. Tikpat smagas (bet zelta lielā blīvuma dēļ izmēros krietni mazākās) tīra dārgmetāla monētas vērtība pēc pašreizējā zelta kursa (41,2 eiro par gramu) būtu 309 eiro. Kā redzam, tad ikdienas vajadzībām nepieciešamais maciņš būtu pavisam neliels. Vienīgi uz autosalonu vajadzētu doties jau ar krietni pamatīgu naudas zutni. Bet cik tad bieži mēs pērkam jaunu automašīnu?
