Juris Lorencs: Ātrums kā ierocis. Putins vēro jauna superieroča palaišanu 2
Aizvadītie Ziemassvētki iezīmējās ar neparastu vēstījumu “pilsētai un pasaulei”. Bet ne no Romas pāvesta, bet Krievijas prezidenta Putina, kurš 26. decembrī personīgi tiešajā ēterā vēroja jaunā superieroča, virsskaņas raķetes “Avangard” palaišanu no poligona Orenburgas apgabalā. Šajā izmēģinājumā raķetes kaujas galviņa esot sasniegusi 27 skaņas ātrumus. Teorētiski tās ātrums varētu būt pat 30 reizes lielāks par skaņu. Tiem, kurus tas interesē sīkāk, var iepazīties, piemēram, portālā CNN (https://edition.cnn.com/2018/12/27/europe/russia-hypersonic-missile-intl/index.html).
Kādi vispār ir ātrumi cilvēka pasaulē? Automašīna brauc ar ātrumu 100 kilometri stundā, tātad aptuveni 30 metri sekundē. Reaktīvā lidmašīna- 900 kilometrus stundā, kas ir 250 metri sekundē. Skaņas ātrums gaisā- 344 metri sekundē. Jaunā Krievijas “superraķete”, ja tāda tiešām pastāv, varot lidot ar ātrumu, kas 30 reizes pārsniedz skaņas ātrumu, tātad ap 10 kilometri sekundē jeb 600 kilometri minūtē.
10 kilometri sekundē ir tas pats kas 36 000 kilometri stundā. Zemeslodes ekvatora garums ir 40 000 kilometru. Tas nozīmē, ka šī raķete teorētiski var sasniegt jebkuru vietu uz pasaules aptuveni 40 minūtēs. Tiesa, pagaidām “Avangard” sniedzamības attālums esot vien 10 000 kilometru, kas arī ir ļoti daudz. Izšauta no Kolas pussalas, tā sasniedz Ņujorku divdesmit minūtēs.
Kas vēl interesanti- ka šādam lādiņam piemīt milzīgs iznīcinošs spēks jau pašam par sevi, un tas ir ātruma dēļ. Atcerēsimies fiziku- lidojoša objekta kinētiskā enerģija ir proporcionāla masai un ātruma kvadrātam. Ja to paātrina, piemēram, 10 reizes, kinētiskā enerģija jau būs proporcionāla 10 kvadrātā, tātad 100.
Iedomāsimies automašīnu, kas, braucot ar 100 kilometru ātrumu stundā, ieskrējusi kokā. No tās nekas nepaliek pāri, cieš arī koks. Bet kas ir nieka 100 kilometri stundā salīdzinājumā 36 000 kilometriem stundā! Ātrumi atšķiras 360 reizes, enerģija- attiecīgi jau 130 000 reizes. Arī posts no šādas sadursmes būtu tieši 130 000 reizes lielāks.
Lai gan Krievija apgalvo, ka “Avangard” tikšot uzņemta bruņojumā jau 2019. gadā, daži Rietumu eksperti apšauba, vai jaunā raķete patiešām jau tagad ir tik ātra un iznīcinoša kā tiek stāstīts. Tehnisko izaicinājumu šādam projektam ir daudz. Pirmkārt, vajadzīgs principiāli jaunas konstrukcijas reaktīvais dzinējs, kas spēj nodrošināt vilkmi pie tik lieliem apkārtējā gaisa ieplūdes ātrumiem. Otrkārt, nepieciešami īpaši raķetes korpusa apdares materiāli, kas spēj izturēt augstas temperatūras atmosfēras biezajos slāņos- jo potenciālie mērķi atrodas tuvu Zemes virsmai. Treškārt- aerodinamika, jo līdz šim šādi ātrumi sasniegti vien kosmiskajā telpā bez gaisa radītās berzes. Tas viss vēl jāapvieno jaunajā ierocī. Ja Krievijai tas izdevies, tad tiešām var runāt par jaunu superieroci. Līdzīgas iestrādes esot arī Ķīnai un ASV, pārējā pasaule esot palikusi tālu iepakaļ.
Diemžēl šie ieroči ievada jaunu bruņošanās sacensības ēru. Kāpēc? Ne tikai tāpēc, ka mums ir darīšana ar tehnoloģiju, kas spēj ļoti īsā laikā nogādāt atombumbu jebkurā pasaules punktā. Problēma ir tā, ka ar patreizējām pretgaisa aizsardzības sistēmām šīs raķetes nav iespējams notriekt. Visvieglāk notriecama ir klasiskā ballistiskā raķete, kas lido pa parabolisku trajektoriju līdzīgi augšup mestam akmenim. Jau daudz grūtāk ir tikt galā ar vidējās un tuvās darbības raķetēm, pavisam grūti- ar zemu lidojošajām spārnotajām raķetēm. Nu bet raķete, kas vienā sekundē veic 10 kilometrus, nav notriecama tāpēc, ka pretgaisa aizsardzības sistēmas vienkārši nepaspēj noreaģēt. Lai konstatētu mērķi, identificētu tā lidojuma trajektoriju, palaistu pretraķeti un to vadītu, ir vajadzīgs laiks, kura šajā gadījumā vienkārši nav.
Bet, ja ieroci nav iespējams notriekt, tad vienīgās zāles pret to ir simetriska atbilde, tādu pašu raķešu izstrāde ASV, kas automātiski nozīmē jaunu bruņošanās sacensību. Turklāt tā būs cīņa bez noteikumiem, jo šie lidojošie objekti īsti neatbilst nevienam līdz šim zināmam raķešu tipam. Milzīgi izaicinājumi pasaulei. Protams, vienmēr pastāv iespēja vienoties un atteikties no šīm raķetēm. Vai Putins un Tramps to spēs? Cerēsim.
Beigu beigās kaut kāds labums no tā visa atleks arī parastajam cilvēkam. Piemērs tam ir internets, globālā pozicionēšanās sistēma (GPS) un nepiedegošās pannas teflona pārklājums, kas ceļu pie patērētāja sāka slepenās militārās laboratorijās.
