Juris Lorencs: Apjukums galvās? Dimiters saraksta slavas dziesmu Ukrainā kritušam Krievijas algotnim Ivančukam 348
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Baigi gribas vecos laikus, bezcerīgi lētu paiku, kaut ko sarkanu kas plīvo, Čeku, kas zin, kā tu dzīvo. Baigi gribas lai kāds vajā, Kremli brašo, zvaigzni tajā, siltu pižiku un čaju, Maija svētkos lētu haju. Baigi gribas, baigi gribas dzīvot, mirt aiz bezcerības”. Tie ir Kaspara Dimitera dziesmas vārdi, sacerēti 2001. gadā.
Toreiz, klausoties šo tekstu, likās – kas par ironiju, cik trāpīgi teikts! No tā laika mūs šķir nu jau vairāk nekā divdesmit gadu. Izaugusi jauna paaudze.
Nesen Dimiters sacerējis citu dziesmu. Šoreiz krievu valodā, veltījumu Ukrainā kritušam Krievijas algotnim Andrejam Ivančukam ar segvārdu “Kubaņ”. Tajā apdziedāta Ivančuka “varonīgā nāve”, viņam veltīti tādi epiteti kā “ugunī kristītais”, “katra diena ar viņa lūgšanām bija kā 9. maijs” un “kur Kubaņ, tur kalašs (laikam domāts automāts. – J. L.) kā kvēpināmais trauks”. Savu sacerējumu mūziķis ievietojis “YouTube” kanālā.
Nedēļas laikā 23 000 skatījumu, 2700 atzīmes “patīk”, 320 komentāri. Nekas īpašs… Bet Dimiters nevarēja nezināt par noziegumiem, kādus šodien Ukrainā izdara Krievijas karavīri, it īpaši tādi algotņi kā Ivančuks. Par slepkavībām, izvarošanām un laupīšanām. Par šaušalīgām spīdzināšanas ainām, kas tiek lepni izliktas internetā.
Vai šī dziesma uzskatāma par publisku kara noziegumu slavināšanu, to lai izvērtē kompetentas iestādes. Mani vairāk interesē, lūk, kāds jautājums – kā cilvēks, kurš 2001. gadā izsmēja “vecos laikus”, tagad sācis pēc tiem ilgoties. Jo šos laikus 1940. gadā Latvijai atnesa tieši tādi paši zaldāti kā Ivančuks.
Dimiters nav vienīgais, kurš atgūtās neatkarības gados mainījis savus uzskatus. Komponists Imants Kalniņš, viens no LNNK un Tautas frontes dibinātājiem, 2013. gada janvārī publicēja atklātu vēstuli, kurā slavināja “vecos labos” padomju laikus: “Jā, PSRS laikos mūsu tautas miesa tika nežēlīgi plosīta un bendēta. Taču tautas gars uzplauka neredzētā spožumā – tādu kultūras un mākslas uzplaukumu kā pagājušā gadsimta sešdesmitajos – deviņdesmitajos gados Latvija vēl nebija pieredzējusi.”
2017. gadā, kad Krievija jau bija iebrukusi Ukrainā un anektējusi Krimu, intervijā Krievijas portālam “rubaltic.ru” Kalniņš saka: “Es atbalstu Putinu un viņa kursu.” Un tagad kāda atziņa no pavisam nesenas sarunas ar komponistu, ko 2021. gada martā publicēja “Latvijas Avīze”: “Ļeņins ir izcila politiska figūra sava laika vēsturē.”
Nāk prātā 2003. gadā Maskavā redzēta komunistu demonstrācija, kurā tās dalībnieki nesa pareizticīgo ikonas, cara Nikolaja II, Ļeņina un Staļina portretus. Toreiz es domāju – kā tas iespējams? Ļeņins taču bija cara slepkava! Kas notiek šo cilvēku galvās? Pilnīgs apjukums?
Un tikai vēlāk es sapratu, ka toreiz kolonnās pa Maskavas ielām gāja nevis komunisti, bet gan jaunās “krievu pasaules” pirmie adepti. Bet kāpēc viņiem šodien uzrodas sekotāji Latvijā, Amerikā, Rietumeiropā? Un kāpēc vislielākie Krievijas “sapratēji” un Putina mīlētāji meklējami aprindās, kas sevi uzskata par konservatīvām, par tradicionālo vērtību sargātājām? Sociologiem un psihologiem vajadzēs noskaidrot šīs parādības iemeslus, bet politiķiem – iedarbīgas zāles pret to. Citādi mūs gaida lielas problēmas, it īpaši jau drošības ziņā.
Viens piemērs – Vācija. Jūlija vidū televīzijas kanāls “ZDF” publicēja aptaujas rezultātus par vāciešu attieksmi pret Krievijas agresiju Ukrainā. Uz jautājumu, vai Vācijai jāatbalsta Ukraina arī tad, ja tas nozīmēs augstākas enerģijas cenas, pozitīvi atbildējuši 70% aptaujāto vāciešu, noliedzoši izteikušies 22%.
Tas, kas šajā aptaujā varbūt ir pats interesantākais – kā Ukrainu atbalsta dažādu politisko partiju vēlētāji. Zaļo atbalstītāji – 95%, sociāldemokrātu – 83%, kristīgo demokrātu – 76%, brīvo demokrātu (liberāļu) – 69%, Kreisās partijas (bijušie komunisti) – 45%, bet “Alternatīva Vācijai” vēlētāji – tikai 14%.
Tieši “Alternatīva Vācijai” ir tā partija, kas nu jau trīs vēlēšanas pēc kārtas atņem balsis kristīgajiem demokrātiem, tā neļaujot izveidot savulaik tik labi funkcionējošo Vācijas valdības koalīciju – kristīgie demokrāti plus liberāļi. Vēl kāda zīmīga kopsakarība – partiju “Alternatīva Vācijai” atbalsta daudzi izceļotāji no bijušās PSRS.
Vēlēšanu iecirkņos, kuru tuvumā kompakti dzīvo tā saucamie Krievijas vācieši, par šo partiju balso līdz pat 40% vēlētāju. “Alternatīva Vācijai” priekšvēlēšanu sapulcēs redzami plakāti krievu valodā: “Lai mūsu mīļā Vācija vienmēr paliktu vāciska!” Gribas vecos laikus, bet ar krievisku piesitienu.
Un mēs vēl brīnāmies, kāpēc Latvijā dzīvojošie Krievijas pilsoņi sava prezidenta vēlēšanās vairākumā balso par Putinu. Uz ko viņi cer, ko gaida? “Jaunos” laikus? Starp citu, Dimitera 2001. gadā sacerētajā dziesmā bija arī šādas rindas: “Baigi gribas, baigi gribas dzīvot, mirt aiz bezcerības, tikai nejust vairs to kaunu, kad šo laiku sauc par jaunu.”
